| |
[Jun. 5th, 2006|02:47 pm] |
ir tik jocīgi, kad domas par viņu nepamet pat miegā.
jocīgi, kad saproti, ka klausāmies vienu un to pašu, ka domājam gandrīz vienādi, ka sapņi tik līdzīgi.
kad saproti, ka sakrīt vairāk, nekā tu spēsi aptvert.
un tad paliek bail, jo ar Cilvēku TĀ nekad nav bijis.
un nevar jau saprast vai tās ir tikai mirkļa izjūtas, kad jūtu ir bijis par maz. vai arī tā ir ilgi gaidītā apjausma par to, ko patiēšām vēlos. Būtu vieglāk, ja vismaz viņš zinātu, kas ir kas.
reiz pa reizei satikties un dzīvot mūžigos melos es negribu. bet atteikties nav viegli. |
| |
