| 10:26p |
dienas nobeigums
pietiekami dīvains, lai to pierakstītu
Šajā cerību uz jaunu dzīvi pilnajā pavasara vakarpusē, cēli bez Rīgas sabiedriskā transporta palīdzības vilkdamās no darba uz mājām, izdomāju, ka vakariņās jābūt Donas rudzu maizei, kuru visloģistiskāk iegādāties ir pa ceļam, mazajā Mahimā. Kamēr es gāju uz veikalu, veikalā iegāja arī Bāliņš (kurš tobrīd izskatījās visai sarkaniņš)
Veikalā strādāja divi darbinieki; vismaz vienam no viņiem bija tituls "es mācos", un abi divi nepārtraukti rēca. Pirkuma beigās es pateicu, ka ir nepareizi izdota nauda, uz ko "es mācos" kolēģis atbildēja ar sabiedriski aktīvi noskaņotu: "Iepis viņam!!" To pašu uzreiz viņš ieteica darīt arī Bāliņam: "Iepis viņam!!! Viņš kaisa pa zemi naudu!!" Bāliņš kaut ko noņurdēja un pazuda.
Es atcerējos, ka esmu paralēli jezgai aizmirsusi iegādāties maizi, tāpēc atkārtoju iepirkšanās procedūru vēlreiz. Pirkumu čekojot, ņirgšana nemitējās, un tad man nācās palūgt maisiņu. Maisiņa vietā man deva turzu bez rokturiem, es ar nopietnu ģīmi paprasīju "normālu maisiņu". Par atbildi sekoja smiekli. Es paprasīju, cik maksā maisiņš? Smiekli un aurošana. Necik, tas ir uz uzņēmuma rēķina. Tā nu lepna par savu iedzīvošanos uz Mahimas rēķina/14 centi, ar maisiņšvaig papīra turzu rokā devos mājās.
Kad nonācu pagalmā, tur, kā zinādama, bija sapulcējusies urlu grupiņa/ mazs bars, no kuriem krāšņākais (laikam barvedis) bija ar tradicionāli askētiski noskūtu galvu un neredzēti platu, spilgtu gaiļa sarkanu svītru pāri tumšo treniņbikšu starām.
Kāda saskaņa, nodomāju. Urlas pagalmā un maisiņš vaig. |