Šodien braucu pa kaut kādu slapju Brīvības ielu garām maigai, svītrainai, apaļai sabraukta kaķa mugurai. Viss apkārs spīd, slapš asfalts, mani uguņi, tavi uguņi, spīd slapjas riepas.

Tādos brīžos es gribu nomest mašīnu šķērsi, izlekt ārā, krist ceļos un kliegt nēeeē

es vienmēr gara acīm redzu, kā viņu gaida mājās

un es vienmēr nodomāju, ka labāk switchotu šo mironi pret kādu purciema urlu vai leciigu pāķu zelli, kam tāpat lemts tikai gateris

tiesham

es miilu kaķus. kaķis man ir svēts.
pērējos es ienīstu.

Bet ja es metīšu mašīnu šķersi un kritīšu ceļos, tad PIRMS ir: man jāpiedzeras ugunsdzira, PĒC ir, tas jau tad būs kā Artmanes bēres.