|
September 11th, 2007
 | 11:14 am
Nu re kā te ir tajā pasaulē...kaut kas top jauns, kaut kas sabrūk...
...sabrūk viss, kas līdz šim bija celts, daļiņu pa daļiņai, gabaliņš pa gabaliņam, bet laikam jau viens gabaliņš nebija ielikts un viss pārējais sabira...nav jau tā, ka viss vienā momentā, bet ilgi un smagi...bet tam bija jānotiek, ta bija paredzams...
Bet ja ne par iepriekš teikto - jautāja man - nu kā???
...bija...daudz...padarīts...pateikts...konstatēts...apbrīnots...pārsteigts...starojošs...sajūsma...nianses...mmm...negaidīti...vārdi...un tas arī viss...atkal viss...
bet nevajag tik daudz, pavisam maz...un ar to arī sagruva visa šaubu siena...
... asaras krita tev lielas kā ozola zīles...
Nopurinamies un dzīvojam tālāk, bet es vairs neticu mīlestībai, neticu skaistām attiecībām, jo ja tās ir, tad tikai īsu brīdi, bet kad viss skaistais beidzas...nekā no visa var palikt...nekā...sagrūst viss lēnām un sāpīgi...
...bet bija labi, es par to vienu lietu ne, bet par to otro lietu...pēdējo lietu...
viss...beidzas...viss...apstājas...ko gaidīt?kam ticēt?
Tikai sev...jo var jau būt, ka viss ir citādi nekā liekas...
ehhh... :(
|
| 05:34 pm
smaids ir, par to, kas bijis, bet viss labais tik ātri beidzas...bet bija mīļi un pārāk labi, lai būtu patiesi...
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |