Lai kaut kas no nāves pārtaptu dzīvē, kopējā masā ir jāiejauc kaut kas dzīvs un kustīgs. Pāreja no tā, kas ir tikai lietvārds, uz to, kas ir dinamisks un neparedzams, uz to, kas ir dzīvība un tagadne, ir pāreja no likuma uz labestību un žēlsirdību. Vai gribi dzirdēt dažus piemērus?
(...)
-Ņemsim draudzības piemēru un paskatīsimies, kā dzīvības elementa atņemšana lietvārdam var krasi mainīt attiecības. Mak, ja mēs ar tevi esam draugi, mūsu attiecībās pastāv paļāvīgas gaidas. Kad redzam viens otru vai esam šķirti, šīs gaidas ietver vēlmi būt kopā, smieties un sarunāties. Šīm gaidām nav konkrētas definīcijas, tās ir dzīvas un dinamiskas, un viss, kas dzimst no mūsu kopā esamības, ir vienreizīga dāvana, kas nav kopīga ne ar vienu citu. Bet kas notiek, ja šīs "gaidas" aizstāj ar "gaidīto rīcību", vienalga izteiku vai neizteiktu vārdos? Mūsu attiecībās pēkšņi ir ienācis likums. Tagad no tevis tiek gaidīts, lai tu rīkotos atbilstoši manis iecerētajiem modeļiem. Mūsu dzīvās attiecības ātri vien pārtop par nedzīvu veidojumu ar noteikumiem un prasībām. Svarīgs vairs neesi ne tu, ne es, svarīgi ir tas, kā pieklājas rīkoties draugiem un kāda ir krietna drauga atbildība un pienākumi.

/Viljams.P.Jangs - "Būda"/

Tu vari atvadoties noskūpstīt savu ģimeni un draugus un aizceļot daudz jūdžu tālumā, bet tajā pašā laikā tu viņus nes līdzi savā sirdī, savā prātā, savā pakrūtē, jo tu nevis vienkārši dzīvo pasaulē, bet pasaule dzīvo tevī.

/Frederiks Bīhners - "Pateikt patiesību"/
*Būdas 15.nodaļas ievadcitāts