Vai tiešām varētu būt, ka manai kāda brīža zipšņdoma par to, ka 2 gadus ilgam sevis čakarēšanas periodam varētu būt vajadzīgi 2 gadi, lai tiktu ar to visu galā, ir patiesa? 2 gadi ir pagājuši. Vai tiešām tāpēc šķiet, ka viss ir labi un būs tā kā tam jābūt un atkal ir parādījusies tik liela paļāvība un uzticība? :)

Dzīvot, ņemt, ko dod un dot pretī. Tikai pārliecināties, ka neradu nekārtību sevī, nenonāku pretrunā un palieku harmonijā. Pieņemt un mācīties. Nebaidīties, bet tomēr domāt līdzi. Būt sev un nekaunēties no tā.

Gribu būt atkal visu laiku smaidīga un priecīga. Māku vēl tā? Bet jāmēģina jebkurā gadījumā.