"Redzi, ceļojuma laikā cilvēks ļoti praktiskā veidā piedzīvo atdzimšanas brīdi. Viņš nokļūst nebijušās situācijās, ceļojot diena ir daudz garāka, un bieži vien tu nesaproti valodu, kurā ļaudis runā. Tu esi kā bērns, kas tikko izkļuvis no mātes klēpja. Un tu sāc apkārtējai pasaulei pievērst daaudz lielāku uzmanību, jo tagad no tās atkarīga tava izdzīvošana. Tu kļūsti arī daudz pieejamāks citiem, tu ceri, ka grūtā brīdī viņi varētu palīdzēt. Un pat vismazāko Dieva dāvanu tu pieņem ar lielu pateicību, it kā būtu noticis kaut kas tāds, kas jāatceras uz visu mūžu." /Paulu Koelju "Burvja Piezīmes"/

tas citāts ir tik ļoti īsts, man šķiet. Atnāca pirmā svētceļojuma sajūtas. Un, lai arī esmu tikai 45.lpp, un neatkarīgi no tā, kas tur tālāk būs, un pat nesaistīti ar to grāmatu, esmu sainficēta ar Santjāgo ceļu. Jau agrāk biju dzirdējusi un likās forši, bet tagad ir tā - vajag!! viss.