Antonam Voilam nevelk uz miegu. Viņa Jāzepiņš rāda pāri 12 naktī. Viņš dziļi noelš un pieceļ ķermeni gultā, novietojot elkoni uz pagalvja. Paņem romānu, atver, burto; bet uztver tik vien kā juceklīgu intrigu; nupat kā viņš ieklemmēja uz kādu vārdu, kam nezināja nozīmi.
viņš nolika romānu atpakaļ gultā. Aizgāja ielika izlietnē ūdenī cimdu un apmazgāja pieri un kaklu.
pārāk ātri klapēja motoriņš. un kā gan bez drudža. viņš atvēra vēdlogu un vēroja nakti. bija patīkami. no rūpnīcu rajona nāca netieša dunoņa. kaut kur netālu trešo reizi nozvanīja - zemāk par bēru zvanu, izkliedētāk par brīdinājumu un dobjāk par baznīcā izkārto. žēla šļakata kanālā liecināja par garām braucošu baržu. kāda radība ar indigo krūškurvi un dzeltenu dzeloni - neatgādināja ne tarakānu, ne augļu kukaini, bet drīzāk kokgrauzi - rāpoja pa vēdloga atvāžamo aplodu, velkot līdzi alfu kātiņu. viņš pienāca, gribot pieplacināt kukaini ar veiklu mājienu, bet dzīvnieciņš aizlidoja, ātrāk nekā tam dabūja uzbrukt.

( extrait )