ķip man pēc divām dienām ir dzimšanas diena, bet jūtos kā pēc atomkara. ne kripatiņas laimes. F. gan mazliet patēloja klaunu, bet tas bija īslaicīgs risinājums. Liekas laiks velkas nereāli, kad asarām acīs kaut ko gaidi. var jau sevi pārliecināt, ka ceļš uz laimi ir dadžiem kaisīts, ka tas viss ir samaksa par labāku nākotni. Aiz labāku, gribēju likt "cerams", bet tad izdomāju, ka nav ko pakļauties pesimismam, jāļauj universam sadzirdēt manus pozitīvos mērķus, lai viņš tur gatavo labu augsni man. |
es atgūlos, nezinu, vai iemigu vai vienkārši domāju, bet tas bija kas neiedomājams. tik dzīvi un fantastiski. |