Only · the · wind · remembers · my · name

neviens cilvēks nav pilība, tas nu būtu skaidrs. Bet kas ir labāk? Manā prātā ir skaidri izkristalizējušies divu tipu vīrieši (vismaz ar kuriem man ir bijis kas):
tas pirmais būtu, lai neizmantotu nekādas rupjības, "nepastāvīgais". ar viņu ir interesanti, vienmēr jautri, tusiņi, neprāts, dzīvi, spontanitāte, mežonīga kaisle.. Bet viņš nav pastāvīgs, viņam vienmēr vajag vairāk, kā spēj dot un vienmēr kas tāds beidzas ar asarām un domām nahuj man tāds vajadzīgs.

tas otrais būtu ģimenes cilvēks. Viņš vienmēr ir blakus, vienmēr atbalstīs, mīlēs līdz mūža galam, darīs visu, lai savaldītu trakulīgo sievieti, lai viņa nolaistos uz zemes un dzemdētu viņam bērnus. bet ar viņu ir brīžiem garlaicīgi, viņš nav spējīgs uz spontānām idejām, negaidītiem ekšeniem un daudz kā cita, ko sieviete trakulis vulgaris no viņa gaidītu.

jā, es runāju par savu vīru un savu ex. Bet kopumā ņemot, esmu satikusi vairākus vīriešus no katras sugas, otrie man vienmēr ļoti ātri apnikuši un tad nu bija puņķi un asaras, bet par pirmajiem puņķus un asaras lēju es.

un tad es nonāku pie secinājuma, kāpēc sieviete domā par mīļākajiem. Es, personīgi domāju, bet tādā fantāziju līmenī par vīrieškārtas trakuļiem vulgaris, ar kuriem es nekad neesmu spējusi sadzīvot, jo tikai pretpoli pievelkoties.

tā nu esmu nonākusi mainītās lomās. Agrāk es biju tā, tagad mans vīrs var brīžiem justies, kā es jutos agrāk. es zinu, ka tas nav godīgi un, ka es to varētu novērst, bet es negribu. es gribu būt vēja slota un baudīt dzīvi un robežas. Manī ir tik daudz entuziasma un zinātkāres, iekarot kāres un jaunu-apvāršņu-redzēt kāres. Bet man neļauj degt.

dārza darbi, vafeļu torte un jēra salami dziedē dvēseli. Un sliktās domas, bailes, nedrošība un viss cits nevēlamais pagaist. žēl, ka dārzā katru dienu nav ko darīt.