kad nozvanīja modinātājs, es ilgi nevarēju atvērt acis. Visu laiku likās, ka ārā ir tumšs un auksts. Atverot acis, protams, tā nebija. Es negribu atkal ziemu ar tumšajiem rītiem. Es gribu mūžīgu pavasari un laimes sajūtu krūtīs, tādu kā kad pirmās lapas plaukst, kad gaiss smaržo pēc svaiguma un dzīvības. Tad mēs abi nenovecotu un paliktu mūžīgi viens ar otru.
|
esmu atsākusi sapņot vāciski. it kā vienubrīd tas bija norimis, bet nu sākas atkal. es nevaru teikt, ka man nepatīk, patiesībā man ir vienalga, tomēr tas nav tas. galu galā domāju es taču latviski. un mani vienmēr velk darīt to, ko nevar. tāpēc iešu uzsmoļīt 666
|