šodien es nepaliku līdz mana teātra pulciņa beigām, jo man riebās mazie, troksnojošie biedri. un vēl es izjutu izteiktu nepatiku pret meiteni, kuras vārds ir diāna, un man nav ne mazākās vēlmes viņas vārdu rakstīt ar lielo burtu, un tādēļ es to arī nedaru. man tas šķiet tikai normāli, jo viņa bija ļoti nepievilcīga visādās ziņā. viņas runasveids bija nepārsteidzoši rupjš, daudz rusicisma. tas jau tikai saprotams, jo viņai bija nike botas, kurās bija neglīti savērtas šņores, rozā jaka un blondi mati. es jau nevērtēju cilvēkus tikai pēc skata, tikai šajā gadījumā arī viņas teksti nebija īpaši inteliģenti, normāli. vēl viņai bija dīvainas uzacis, manuprāt, ka viņa bija uzkrāsojusi tās uzacis, nu viņas uzacu gali bija uz leju. ļoti iespējams, ka es neko nesaprotu, ka tas tagad baigi stilīgi, bet tas tomēr izskatījās briesmīgi. saka jau, ka par gaumi nestrīdās, jo gaumes ir vai nav. viņai bija, bet uzacu gaume gan viņai nebija. pretīgi. pārējie jau arī nebija tādi forši, bet ar tiem bija savādāk. šī atsvešķā meitene izpelnījās īpašu manu nepatiku. ar to arī viņa tiek apsveikta.
nesen noskatījos romantisku filmu, kas man jau atkal liek justies mazliet neveikli. es jau saprotu, ka dzīvē ir savādāk, bet tomēr saprotu, ka ir visādi. un tad man pēkšņi rodas jautājumi, kāpēc man nav tā un šitā. laikam jau tāpēc,ka nav un viss. bet es arī zinu, ka reiz redzēšu filmu un atkal domāšu kaut ko uz to šniti.
brālis spēlē tetri, manu tetri. ak, cik esmu laipna. tikai tagad man jāpieceļ dibengals un jānodzēš uguns. es eju to darīt. un rīt es centīšos nesatikt draņķīgus ļautiņus.