 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Dunduka ciba
Tā kā ne darbā, ne maršrutā mājas-darbs īsti nesanāk izrauties no Āgenskalna vai auto valgiem, tad katra reize ir kā svētki. Šodien izmantoju iespēju - mītiņš pie klienta, lai pēc tā beigām dotos apliecināt savu hipsterīgumu pusdienās uz Stockpot-u. Pa ceļam no Vecrīgas mani pie Brīvības pieminekļa apturēja maza ļoti aziātiska angliski runājoša meitenīte, kura (pieļauju, ka kaut kāda skolas projekta uzdevumā) veica aptauju - uz A4 ar roku rakstīta anketa ar trīs jautājumiem salduma ražotājiem un to vērtēšanu. Domāju, ka viņa bija pietiekoši izmisusi, ja uzrunāja mani, nu un es samazināju savu karmu no -111,000,005 uz kādiem -110,999,996 punktiem. Pēc tam uz Skolas/Lāčplēša krusta pagāju karām pelēcīgam audim, kurā pie stūres sēdēja nedeklarētais, bet viennozīmīgi viens no Nīgro svētajiem - Raimods Pauls. Ēstuve ~13.30 bija dikti pilna, bet visu laiku pa vienai divām vietām tomēr atbrīvojās un uz īkšķa vismaz nevajadzēja sēdēt. Pēc tam saulains atpakaļceļš, baudot (kamēr vēl nav pārāk karsts) pavasari. Jauki.
Bet no rīta pie izbraukšanas no pufaikciema uz ceļa savu mītiņu bija noorganizējis neliels stirnu bariņš, kuru kopā ar pretīm braucēju tomēr nobiedējām no ceļa. Pēc tam, kad lēnīgi un negribīgi novācās no ceļa, bariņš palika turpat ceļmalā un gan jau nīgri purpināja par stulbajiem auto braucējiem.