 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Dunduka ciba
Aivars Ģipslis (1937-2000) bija viens no diviem sava laika Latvijas (PSR) lielmeistariem (kopā ar Mihailu Tālu), bet vēl vairāk viņa reputāciju veidoja trenera darbs (Nona Gaprindašvili un PSRS sieviešu izlase, bet ne tikai) un žurnāls "Šahs", kur bija ilggadējs redaktors. Es ar viņu saskāros 90o pirmajā pusē LU sporta klubā, kur reizi vai divas nedēļā viņš darbojās ar studentiem. Neskatoties uz gadu un statusa atšķirību, savstarpējā komunikācijā nebija nekādas barjeras un patiešām svarīgs bija tikai tas, kas tika parādīts uz sešdesmit četriem lauciņiem un tikai reizēm viegla ironija vai smīns lūpu kaktiņos, kad kārtējais jauneklis mēģināja pierādīt, ka beidzot pirmais ir atklājis Ameriku.
Turnīra tabulas augšgalā visi sakārtojās atbilstosi rangam. Paskatoties spogulī gan, diemžēl, nākas secināt, ka mans sniegums vairāk būtu pielīdzināms noziegumam pret šahu, jo kaut arī rezultāts ir +/- ok (vismaz ja skatās pēc mana reitinga un parādītā snieguma reitinga un arī pirmie trīs uzvarētie pretinieki bija no pietiekoši ok līdz ļoti spēcīgam), bet tas kas notika uz galdiņa bija ārpus jebkuras kritikas un pat grūti pateikt, kurš bija kronis visam - zaudēt galotnē ar lieku figūru trīs kārtas pirms beigām, priekšpēdējā kārtā ar baltajiem zaudēt pavisam, pavisam bez variantiem vai arī partija pret Daudzvārdi, kur es partijas laikā pamanījos vienā gājienā nogulēt bandinieku, pēc tam vēl vienu bandinieku un jau galotnē zem zirdziņa dakšas arī torni. Tiesa, pats svarīgākais turnīrā bija tā atklāšanas laikā A.Ģipšļa atraitnei (un pašam vaininiekam līdz ar to, nu, vai arī otrādi) veltītie aplausi.
... un par spīti visam - kaut arī katrs zaudējums ir kā nedaudz nomirt, tomēr gribas (un patīk) spēlēt. Un spēlēšu.