 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Dunduka ciba
2010. gadā 2.maiju es pavadīju Skantorpā - nelielā industriālā pilsētā ar nelielu futbolu klubu un neliels stadions (pirmais jaunuzbūvētais pēc WWII 80ajos) un terasi un festivāla atmosfēru. Agrā spēle (13.15?), es biju braucis no Kārlailas un kad minūtes divdesmit pirms sākuma ierados, tad programmiņas jau bija izpirktas un terasē knapi varēju iespiesties (tur labi palīdzēja 80o pieredze autobusā maršrutā Ogre-Ogresgals). Festivāla vaininieks bija misters Adkinss un viņa futbolisti, jo jau pirms šīs pēdējās spēles Skantorpa negaidīti bija nodrošinājuši palikšanu čempionšipā (old division two). Varēju sajusties kā desmitgades atpakaļ, kur visi ir tik kopā, ka, ja visi lec, tad tev arī jālec un ja visi dzied pēc Karmenas (?) motīva: "Who needs Mourinho? We have have our physio", tad jādzied līdzi. Adkinss pirms kļūšanas par Skantorpas treneri bija kluba ārsts/fizioterapeits un četrās sezonās pamanījās pakāpties uz čempionšipu no League One (old division three), izkrist, vēlreiz pakāpties un noturēties.
Nākošās sezonas sākumā Skantorpa bija normāli startējusi čempionšipā, Southemptona League One apakšā, bet ir piedāvājumi, no kuriem nav iespējams atteikties un abu komandu vektori aizgāja pretējos virzienos - vieni izkrita, otri pacēlās, nakošājā sezonā Southemptona vēlreiz pacēlās un Skantorpa gandrīz izkrita uz League Two (old division four) un šobrīd Southemptona sāka izskatīties augšupejoša premjeršipā (old division one), kamēr Skantorpa arvien pārliecinošāk virzienā uz leju un tad svētie fakin ņem un atlaiž misteru Adkinsu, jo, redz, viņš neesot pietiekoši labs - trakā, trakā, trakā pasaule.