 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Dunduka ciba
Iegaajis
Iegaajis Vientuliibas pilii
un visus kaktinjus paarbaudiijis,
un smiekliigi siltos akmens purnus
bargajiem lauvaam noglaudiijis,
es cieniigi apseezhos zaalee pie galda
un sirdiigi veros, cik vakars ir zils.
Te neapkalpo. Te taada pils.
Gar sienaam aug lipiigi marmora augi,
kas visaadus kukainjus pievilina,
un apriitais taurenis akmenju mutee
ir vientuljsh kaa es.
Es pacelju iedomaato kausu
un dzeru liidz pusei, tad izmetu sausu
un pieceljos atkal kur iet.
Bet zaale jau bezgaliiga. Liidz durviim
dziivam vairs neaiziet.
man ir dazhas vaajiibas, un dazhi gjeeniji, kas pirms un peec laika, pirms un peec un manaa laikaa, speeja pateikt taa, ka gribaas kruushi kurvi ar pirkstiem atveert un veenas mezglaa siet, lai vareetu Taa. bet nekas neatliek, reizeem atcereeties, reizeem pashkjirstiit, un reizeem klusinjaam pilnmeeness naktii kaut kur skatiities un kaut kur kaut ko kaukt.
"kur ellee mans akmens ciris ?
kungi - mans gadsimts ir miris"