 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Dunduka ciba
man patiik koks, atkal atcereejos, vakar malku atveda, ne jau normaalu kaa kaadreiz, shaaljus, bet eniivej, priede, ar savu smarzhu un sajuutu pirkstu galos, koks ir dziivs, var sarunaaties un sanjemt atbildes, reizeem gan kliedz (kad to zaagjee un skalda), un rimti ruuc ljaujoties uguns meeleem
un atkal nostaljgjija, par to kaa kaadreiz, metriigais, 7mm biezais ripzaagjis, ar kuru izsleegtu, ar inerci vien, veel paaris tievaakus paarzaagjeet vareeja, brilles paarklaaras ar skaidu kaartu, bet, lai cik jociigi nebuutu, cauri joprojaam normaali redzeet vareeja, skaldiishana, kraameeshana, veshana shkjuunii, un beigaas neshana maajas, un uguns meeles, es nekad nesmu bijis paarlieku chakls, bet malkas gatavoshana bija darbs, kuram man vajadzeeja mazaaku sevis ieksheejo pierunaashanu, jo atshkjiriibaa no akmenjiem un dzelzhiem koks ir dziivs un man patiik dziivie