Tā, sēžu pie datora, taisos bīdīt tekstus ar viegli sāpošu vēderu un izstaipītu kuņģi, jo...
Jo vakar vakarā kopā ar Kasparu iekāpām mašīnā un devāmies Kandavas virzienā uz Kukšām. Tur atrodas 16.gs. vidū tapināta muiža, protams, kā ierasts pamatīgi pārbūvēta 19.gs. beigās, bet vēstures zinātgribētāji jau paši zin kur to atrast.
Vispār rudens izbraucieniem vienmēr piemīt neviltota burvība, droši vien tāpēc, ka tas tāpat kā pavasaris ir pārmiju-gadalaiks, kam neizbēgama ir duāla daba, un līdz ar to sava daļa mistērijas.
Tad nu kārtējo reizi, izbaudīju šo burvību jaucioties 8tā gada hītiem ar Vivaldi un Filipu Glāsu. Novēloti ieripojām pa lieliem pavērtiem, metāla vārtiem kur priekšā slējās lakoniska, 2stāvīga muiža un teciņus pietecēja neapmierināts Čau-čau. Dzīvnieki man tīk, bet viņam nepatiku es, tā nu es neuzsāku ierasto draudzēšanos. Ieejot vestibilā, priekša liels masīvkoka galds ar atslēgām un zīmītēm, paņēmām savējo un devāmies iekārtoties. Un tas ļoti priecē, ka nav liekā vārdu pārmaiņa ar adminu, un tu daļēji jūties mājai piederīgs jau no pirmā ierašanās brīža. Muiža pilna ar grāmatām un senām kā arī jaunām lietām, varētu teikt piebāzta, bet tai pat laikā mājīga un kopta. Centos distancēties no savām profesionālajām kritiskajām spriestspējam par interjēra kvalitatīvajām vērtībām, un centos iejusties piedāvātajā pasakas atmosfērā (gandrīz vai sanāca.
Pulkstens bija 21:30 un bija jādodas uz vakariņām - un tās jeb maltītes šajā muižā arī stāsta galvenais iemesls. Un bāc - pirmo reizi biju viesu namā, kur tiešām nau iespējams nejusties kā īstam viesim nevis caurskrējējam pa nakti-palicējam. Jo opcijas tādas - jāēd tas, kas nu vakarā ir sarūpēts nevis pusstundu jābraukā pa ēdienkarti un jālemj kuru no "gandrīz visur pieejammajiem ēdieniem" ņemt. Vakariņas bija 4 kārtās atskaitot sākumā uzservētos dārzeņus, svaigi cepto maizi un biezpienu ar zaļumiem! Jā un kalsnais, mazā auguma viesmīlis, ar baltiem cimdiem rokās, vārda tiešākajā nozīmē mūs aptekalēja, servējot un izklāstot ēdiena sastāvdaļas. 1.mā nāca ķirbju un grauzdiņu zupa, tad uzkodas ar gaļu, medusmeloni un avenēm, un visbeidzot stirnas (izrādās dzimusi kandavnieces) cepetis ar gailenēm, kartupeļiem un pankūkām ar korinšu ievārījumu un tad visbeidzot arī saldais, izkustēties pēc tā visa bija neiespējami bet labsajūta uz mēles garšas kārpiņām arī bieži neizjusta. Amizants bija pieklusinātais tonis ēdamtelpā kur sapulcējušie bija visi uz nakti palicēji - kāds 40gadnieku pāris, kā arī kompānija ar divām omulīgi korpulentām kundzītēm un diviem tādiem pašiem kungiem.
Pēc vakariņām izgāju ārā, piķa melnajā naktī nogāju līdz dzirnavu dīķa dokam un veroties tumšajā ūdenī mani pārņēma dīvaina izolētības un apmierinājuma sajūta, droši vien tāpēc, ka tumsa mani un muižu blīvi apņēma un apkārtnē nebija novērojama nekāda cita dzīvība un tāpēc, ka rudens, pilns kuņģis un priekšā nakts vismaz gadsimtu vecā gultā.
Eh vispār esmu pilnīgs losis! Kādu laiku iepriekš uzsprādzināju kameru savam "pilsētniekam" ārdoties pa meža takām. Ok, kad beidzot ar lielām pūlēm biju atradis veloveikalu, kurš patiesībā atrodas tikia 5 minūšu gājienā no manām mājām, un ir nenorāli sakarīgi iekārtots, pie tam spriežot pēc telpu apjoma, tur iepriekš bijis kāds 20.gs. sākumā ierīkots naktsklubs ar skatuvi un balkonu un plus vēl lielu virsgaismas logu, kas laiž cauri blāvus saules starus, jo stikla rūtis mazas un netīras, vai nu kau kas tamlīdzīgs. Bet tagadiņ tur spieķotie karājas visapkārt. Un cepuri nost riteņmeistara priekšā - šis prata flāmu, franču un visbeidzot arī angļu valodu, par ko nebiju drošs. tā nu es dabūju savu kameru, uzmocīju uz rata. Bet bāc, esmu pieradis pie kalninieku kamerām un to uzgaļiem, un šito es mēģināju piepumpēt ilgāk nekā mans gods toatļauj - līdz es beidzot atskrūvēju tievo uzgalīti lai ļautu gaisam ieplūst kur tam jāieplūst. Kauns man nu .
sonakt redzeju kartejo no savam divaino sapnu serijam :D - bet soreiz viss bija vel divainak - jo sapna beigas iestudejam kau kadu estrades sovu krievu valodaa - bac bet es pat sakarigi parunat nevaru krieviski, un krievu muziku vispar neklausos :D
viss sakas ar to - ka mes kopa liels bars,bet ta tuvak apmeram 4 tipi pie tam looti sexiigi (nu vismaz es biju krietni sexigaks nekaa dzivee) - bijam algotni kau kadai militaraiinstitucijai, nezinu kau kas starp armiju un INTERPOLU, nu luuk, un mes vislaik devamies visados uzdevumos, vienbriid mes bijam kaa indiani un vienmer krajaam kara trofejas (grebtas vaales, ierocus, rotas utt). ja un trofejas vareja sakt vakt - tikai taja bridi, kad pretinieka vadonis bija nogalinats. un vienreiz sagadijas taa (mes bijam tadas vairakas vienibas) ka pec vienas trofeju sagrabsanas kaujas bijam apmetusies uz nakti uzslieta baltu telsu ciemataa, un no riita uzzinajam, ka vienaa no musu blakus vienibam nakts laika ir noslepkavots taas liideris. Mes, protams, bijam sajuusmaa, un savacaam ari tas vienibas iegutas trofejas - kuras metamies nodot saviem virspavelniekiem/skolotajiem. Nu re nodevam, musu CENTRS atradaas lielaa platlapju mezaa kau kadas milzigas pilsetas viduu. Tur vis bija tads varen kreslains - un musu virspavelnieki/skolotaji - 50% : 50% abu dzimumu parstavji izsludinaja macibu trauksmi - un uzdevums bija dziviem izbegt ara no meza - skolotaju bija daudz un katrs bija savaa postenii, katram sava veida muniicija. Mums bija norades, ka uzdevums veicams, kuras es protams, izdomaju neieverot un virziiju musu vienibu pavisam cita virzienaa. Tad mus peksni parsalca bultu veetra un no krumiem izlida viens varen nejauks jauns skolotajs un blaava smiedamies:" Es tacu teicu ka es juss nosausu" . vinam gandriz izdevas. tad mums virsu skreja skolotaja gados, blonda, diezgan apaliiga krasainaa un spidiigiem diegiem izsutaa vakarteerpaa, kura bija loti lidzjutiiga un vaimanaja:" Kapec jus skrienat tiesi navee!" un tadaa garaa, tad peksni es izdomaju sakt cinities ar vinu un atnemt vinai bazuku, man tas izdevas un es parkapu TABU un izsavu no tas uz vienu no milzigajiem ozoliem, kurs nolodzijas ka gumija, bet nekas isti vinam nenotika, skolotaja nezeligi satraucas un pusraudadama saka vaimanat, pie reizes glaudot ozola stumbru:" Mani milaji ozoli,mani milaji ozoli!" sita vina ilgi darija :) un tad vina tipa metas muus pert, bet si kersana/begsana parvertas tada ka teatralizeta iestudejuma, kur mes dziedajam baigo gabalu krievu melee (passaceretu) un dejojam griezoties virpulos, un metajot kajas pa gaisu - vieniga rinda no musu gabala ko es atceros ir - " i nas fsjo krutjit" (tipa un mus visulaiku griez rinkii)- nu ta vandoties es ari pamodos :D
duh bus japiepumpe beidzot ta basketbola bumba - un jāiet ar melnajiem puikām uzraut kāds streets pēcpusdienās, man te apstūri tīri sakarīgs skvērs piedevām ar visu basketbola laukumu viducī. tik adatas nav, a bumba tukša
hmmm - esu pasācis pēc skolas pa ceļam uz mājām ieripināties vienā varenjaukā bārā - un pasūtīt karstu šokolādi - tā viņiem tur baigi garšīgā - sakarsēts piens un līdzi trauciņš ar šokolādes graudiem jeb tabletēm - so, pats ieber un maisi kamēr gatavs - un garšo ļoti labi - nav nedz pliekans kakao, nedz pārsātināta saldum salda karstā šokolāde kādu var saņemt, piemēram, Double Coffe, tad nu es dzeru un parasti izlasu kādus 2 raxtus no līdzpaņemtajiem "Rīgas laika" krājumiem, nekad nelasu vairāk kā 2 rakstus vienā piegājienā, man šķiet tad jau labāk nelasīt vispār, jo jāļauj tak smedzenēm sagremot tas ko lasi. Un protams vēl vari izvēlēties vai sēdēt iekšā vai ārā - tā ir ļoti grūta izvēle nu vismaz šonedēl, jo laiks ir neželīgi saulains un ir tīri kruti sēdēt ārā pie baroka stilā celtas baznīcas tēsto akmeņu sienas. Bet iekša skan vienkārši lieliska mūzika, ko beiži citur nemaz ar nedzirdēsi - Mogwai, Boards of Canada, Bark Psychosis, Magic numbers u.t.t., un vēl lērums kurus neatpazīstu, bet labprāt uzzinātu nosaukumus. Un noslēgumā pats pats ūberkūlākais fakts par šito iestādījumu - cukura paciņas - ha, uz tām ir zīmēti reālistiski putnu attēli, ar to latīnisko nosaukumu - uja man jau ir kolekcija, šodien dabūju vēl divus klāt:
'oriolus oriolus' - tā ir vālodze
'troglodytus troglodytus' - kau kāds strups meža brīnums
'motacilla alba' - baltā cielava
'pinicola enucleator' - kaukāds piekūns pēc skata, bet varbūt arī kau kās sēklgrauzis, jo viņam līks knābis
'motacilla cinerea' - acīm redzot vēl kaut kāda cielava
'denanthe denanthe' - izstas pēc sīļa
'picus viridis' - zaļš dzenis
vo tas arī viss pagaidām kas man ir - a kāpec daudziem no tiem nosaukumiem dublējas vārds?
a beigās atradu arī velo - izrādās biju pagājis tai pārdošanas vietai 3 x garām kā tāds pinīgi tērēts idiots. Parlaimi satiku veinu draugu - sabučojāmies uz vaigiem, kā te tas ir pieņemts - dažreiz šitas riktīgi kaitina, bet ne šajā gadījumā, šis vaigs bij tīri bučojams :) - viņš man parādija tirgotavu - un es tiku pie, ja arī zagta, tad pilnīgi svaiga velosipēda - tiesa gan pilsētnieks - 1x manā mūžā - jāsaka ka krietni ērtāks par manu 2/3 tūkstoti vērto 1/2kalninieku mājās, nu ātrumu gan tādu laikam ar šo neuzdzīšu, bet tomēr ir pret riepu berzējamais ģenerātors kas apgādā ar gaismiņu gan priekšu gan pakaļu.
Svētdien, tas ir vakar, devos kārtējās zagta velo iepirkšanas medībās. Un jā jā, zinu ka tas ir slikti utt. Un Rīgā es drošvien to nekad arī nedarītu, bet tākā man šeit nepieciešams velīts tikai uz 4 mēnešiem - tad šis man šķita optimālākais variants - ok - bet nu dzirdēju ka ir kau kads mistisks laukums, kur tos pārdod netālu no iksvētdienas milzīgā tirgus ST-Gilles rajonā - protams, vispirms ievandījos milzīgajā tirgū - un DUH - man šķiet, ka trirgus sajūta nekur nemainās - sociālais slānis un paradumi, kā arī vairums preču tās pašas - tik pat labi es varētu atrasties Rīgas Centrāltirgū vai arī vecmammas lauku katra mēneša 3.svētdienas tirgū - uz kuru sarodas visi apkaimes iedzīvotāji svētku drānās un veido riktīgu polonēzi gar uzslienamajiem stendiem - smieklīgi, godīgi sakot tirgi man vienmēr ir riebušies - pirmkārt dēļ tā, ka esu spiests vilkties kopējā lēnajā bara ritmā, otrkārt - es nezinu tipa neesmu nekāds snobs un man arī nebūtu nekāda pamata tādam būt, bet tirgus publika mani nomāc, vienīgi pārtikas stendi man šķiet aizraujoši, visādas preces, kuras neatrast lielajos Supermarche - piemēram sieru stends ar griežamajiem sieriem, un omes kas nogaršo Testa šķēles un beigās baigi komentē :)
Un še tev bij izstaigāju visu tuvējo apkaimi, un no riteņiem ne miņas. Nodomāju nu pofig, un pamanīju tukšu māju ar elegantiem grafitti - drošvien kaut kāds mākslinieku koprojekts kārtējo reizi, bet nu smuki - un sāku bildēt - te pēkšņi pienāk īsa auguma madame ap gadiem 70, elegantā svētdienas ietērpā violetos svārkos līdz ceļiem un melnām augstpapēžu kurpēm ar kantainu, smagnēju papēdi (vecas kundzes augstpapēdenēs ar klasiskā tipa līdzceļu svārkiem mani vienmēr ir fascinējušas) un taxi pavadā. viņa mani uzrunā totāli nosmēķētā un iespējams arī nodzertā, rupjā balsī (vispār viņa kopumā atgādināja cienījamu pensionētu mākslinieci). Godīgi sakot manu limitēto franču valodas zināšanu dēļ lielāko daļu no viņas teiktā es nesapratu - bet tas ko sapratu, ka tie darbi (manuprāt ļoti sexīgie un labā manierē uzgleznotie mītiskie tēli) ir pilnīgs sūds, un ka ap stūri esot daudz sakarīgāki darbi piemēram jaunava ar bēbi - nu ko iečekoju apstūri - jaunava bija ar visu bēbi, neslikta bet es nu galīgi nepavilkos, tāda gaužam reālistiska un pareiza teiksim tā - bet man šausmīgi patīk sakarīgi ļauži uz ielām, kas padalās savā dzīves pieredzē un sev zināmajā informācijā tīru un nekomerciālu nolūku vadīti - tā kā neņēmu ļaunā - un devos tālāk
Yohohohou - vakar pēc galīgi dīki pavadīta vakara ap 1niem naktī izlēmu tomēr aizvilkties uz Baržu, kas pietavota kanalmalā pāris kvartālus no manām mājām, tur redziet kau kādas 5x gadā notiek pārtijs ar nosaukumu - Los Ninos (jeb los niņjos - latviskotā variantā) - www.losninos.be - nu lūk aizgāju un pat nenožēloju iztērētos 9 EUR par ieeju + vel klasiskais 1 EUR par garderobi - he he - kā izrādās vakara temats bij - "Rock the Architects" vai kaut kā tā - par tematiku gan liecināja tikai sagatavota slaidu prezentācija - bet nu uatevā - tā kā es un mans līdzgājējs esam kau kādā mērā saistīti ar šo nozari jutāmies tipa vēl piederīgāki (jox) - bet mūzika bij dejojama - un manā gadījumā tas ir augstākais novērtējums klubu mūzikai - jo es dejot varu tikai pie manpatīk mūzikas - nu lūk un publika ar bij tīri tā neko - it sevišķi viens tips kas bij ieradies kau kādā virsnieka mundierī ar tām rēcīgajām biksēm kas paplašinās virs stulmu zābakiem - un man simpatizē šitādi tipi un tipenes, kas vienkārši lieliski izkrīt no kopējās masas izdomājot paši savu vakara vizuālo tematiku (es ar vienu draudzeni vienreiz šito fīču izmēģināju savā universitātē - vai ku labi bij - bet tas ir vecs stāsts) - nu ja bij arī redzētas sejas, bij arī klasiskie klubu iekāres pilnie skatieni un manevru kombinācijas - kas padara visu vēl dramatiskāku - bet tas tā. Iepazināmies ar vienu ārkārtīgi jauku (pēc skata)televīzijas darbinieci, kura savu draudzīgo sakaru reultātā apgādāja mūs ar bezmaksas kokteiļiem no bāra, bet tas arī tā - vienvārdu sakot sestdienas nakts bij godam pavadīta - un no rīta - dodoties mājās bja pilnīgs emo miers - un tie putni šeit no rītiem baigi skaļi un smuki bļaustās, tā ka ipods jāslēdz ārā
O esu tipa iecibojies - hmmm nekad nesu taisijis baigas dienasgramatas, vienreiz vai divreiz tipa pusaudža gados patizlojos - bet rakstiju tadu sviestu ka pašam nelabi palika un tas nevilkās ilgāk par nedēļu - ha - nu re - nez kā būs šajā gadījumā