Dry vakars.
Brīžos, kad man kādu vajag - man tā nav.
Šādos brīžos es saprotu, ka man nav draugu. Vismas ne dzīvē, par virtuālajiem varētu pastrīdēties, bet ko gan dod virtuālie, ja tie paši nav, kad vajag?!
Reizēm šķiet, ka esmu atsūtīta viena pati. Viena te uz lielās zemes.
Kā lai to visu maina? Kā lai piespiež sevi mainīties?
Teiksi, ka nevajag? Bet vajag! Ja es būtu savādāka man būtu jānīkst tagad vienai? Man būtu vakardiena un rīdiena jāpavada vienai?! Man būtu jāmelo?
Nē.
Mans labākais draugs būtu pc? Nē.
Bet ko gan līdz tas, ka saprotu to visu galvā, bet nespēju un nemāku realizēt dzīvē?
Melotu, ja teiktu, ka brīžiem apskaužu cilvēkus. Cilvēkus kuri ir tādi kāda es vēlētos būt. Cilvēkus kuriem ir tas, kas man nav un visticamāk nebūs. Cilvēkus.
Es esmu slikts cilvēks. Man jau no sākta gala visiem vaidzēja pateikt kāda esmu, nevis tagad skumt un pārdzīvot. Kautgan nezinu vai tās var nosaukt par skumjām. Tas vienkārši ir kautkas iekšējs. Iekšējs un dziļi graujošs.
Bet vai tas viss te apstājas? Tam tā jāpaliek? Man visa dzīve būs jānodzīvo sūkstoties par to kāda es esmu un kāda es gribētu būt? Varbūt pienācis laiks mainīt visu. Nevis ar jaunu mēnesi, nedēļu, dienu, bet gan tūlīt. Tūlīt un tepat uz vietas.
Savu dzīvi kā nekā mēs veidojam paši. Pārējie ir palīg materiāli, kas papildina visu.
Varbūt jāmeklē palīdzība kur citur, ne tikai sevī?!
Varbūt. Varbūt vienkārši jāturpina dzīvot kā līdz šim un jācer un nepiepildāmiem brīnumiem?! Varbūt.
Varbūt labāk ir piespiest sevi mainīties, jo tad kad patiksi sev, patiksi citiem.
Šādos brīžos es saprotu, ka man nav draugu. Vismas ne dzīvē, par virtuālajiem varētu pastrīdēties, bet ko gan dod virtuālie, ja tie paši nav, kad vajag?!
Reizēm šķiet, ka esmu atsūtīta viena pati. Viena te uz lielās zemes.
Kā lai to visu maina? Kā lai piespiež sevi mainīties?
Teiksi, ka nevajag? Bet vajag! Ja es būtu savādāka man būtu jānīkst tagad vienai? Man būtu vakardiena un rīdiena jāpavada vienai?! Man būtu jāmelo?
Nē.
Mans labākais draugs būtu pc? Nē.
Bet ko gan līdz tas, ka saprotu to visu galvā, bet nespēju un nemāku realizēt dzīvē?
Melotu, ja teiktu, ka brīžiem apskaužu cilvēkus. Cilvēkus kuri ir tādi kāda es vēlētos būt. Cilvēkus kuriem ir tas, kas man nav un visticamāk nebūs. Cilvēkus.
Es esmu slikts cilvēks. Man jau no sākta gala visiem vaidzēja pateikt kāda esmu, nevis tagad skumt un pārdzīvot. Kautgan nezinu vai tās var nosaukt par skumjām. Tas vienkārši ir kautkas iekšējs. Iekšējs un dziļi graujošs.
Bet vai tas viss te apstājas? Tam tā jāpaliek? Man visa dzīve būs jānodzīvo sūkstoties par to kāda es esmu un kāda es gribētu būt? Varbūt pienācis laiks mainīt visu. Nevis ar jaunu mēnesi, nedēļu, dienu, bet gan tūlīt. Tūlīt un tepat uz vietas.
Savu dzīvi kā nekā mēs veidojam paši. Pārējie ir palīg materiāli, kas papildina visu.
Varbūt jāmeklē palīdzība kur citur, ne tikai sevī?!
Varbūt. Varbūt vienkārši jāturpina dzīvot kā līdz šim un jācer un nepiepildāmiem brīnumiem?! Varbūt.
Varbūt labāk ir piespiest sevi mainīties, jo tad kad patiksi sev, patiksi citiem.