Dzīve meklē baudu, dzīve meklē jēgu, dzīve meklē homeostāzi.

Bet sēdēt uz akmenscietas gultas un starot ar vitalitāti kā svinīgai sūniņai ir viss, kas notiek. Kad blakus parādās nemierīgs un mīļš ķērpītis debesu zilais liekas vēl hipnotizējošāks

Un tad atnāk dzirkstelīte, un nekas vairāk nemaldās.

Izdragājot visu caur minimālisma karātavām un reducējot to mazliet vēl līdz gandrīz neatpazīstamībai, sāk rēgoties visu parādību saknes. Vārdi cauri tintei un līksmojoši viļņi cauri gaisam, šūpojpšās kustības cauri kauliem.

Bet kurā mirklī parādas stils audumā un zilbju orientējošie pantmēru lauki, cīņasmākslu meistaru mācekļu iterācijas?


Sveiks paslēpju jautrības gars!