droplet_dogen

Tenet, esmu redzējis Tenet.
Nākamais solis ir noskatīties Tenet pretējā virzienā.

Rosās pārdomas par
Entropiju
Entalpiju
Gibsa enerğiju
Difūziju
Degšanu
Elektrostatisko pievilkšanos
Magnētiskajām plūsmām
Tukšumu

Turpinājums noteikti sekos

Kaut klajā nāktu, ka cements nav betons
Izrādās, ka betons var būt arī sarkans
Sarkans ir ne tikai ekstravertas vardarbības ziņnesis, bet arī neatlaidīga tieksme kontrolēt vienkāršo un primitīvo, centieni, kas aptraipa un izplatās.
Kaut cilvēki šo saskatītu,
tad apstākļi neliktu man izskatīties slepkavnieciski vārtoties pienākuma dubļos.

Šis ieraksts nāk novēloti, šis ir izvirdums no pagātnes. Tā piesūcina katru objektu atstājot savu rakstu un klātbūtni kā safrāns.
Rīts sākās pirms saules, bet atnākot jau kavēja. Plāns zaigoja uz papīra loksnes treknrakstā, kliedzoši asi, vēl silts no lāzerprintera, bet uzraugs kāvēja, šoferis kavēja, tējasbiedrs kavēja. Vējš bija kavējošs un Saule aicināja pagaidīt savu atnākšanu
Bija omulīgi, jo visi kavēja. Lai šī ziņa ar savu nokavēšanos nes vieglumu tiem, kas neatpazīst dabas ritmus.

Šodien briest, ļoti apjomīgi, tāpat kā ceļas migla. Ir piebāztas pilnas kabatas un okupēts radio, un asni lien laukā pa visām šķirbām. Neapturams un neaptverams ir šis lauks, kam zinātne nedod nosaukumu. Visas 5 maņu maģistrāles ir aizkorķētas un prāta sāk krāties attīrošs spiediens.
Jā, radio klusē, tas nav ētera fona troksnis, bet klusums, visspēcīgākā radio frekvence, kas uzķerama jebkuram radio. Jā, tie ir asni, kuri nebaidās nekā, ja vien paši tos nenominam. Lauks, kas cilvēkā ierosina netveramas strāvas, kas iekšējos domēnus pagriež vienoti
Ir pienācis laiks saķīlēt visus zobratus mierā, gan apstādinot savu ķermeņa gaitu, gan noliekot prātu pie akas uzpildīties, lai būtu vieta mazliet pamirdzēt kā skaistajai rīta saulei

Pirms atdevos miegam biju dušā, kur mani glāstīja rasa, kas sagustīta metāla mağistrālē (vienmēr vispirms karstais, tad aukstais). Šorīt atgūstot samaņu pilnībā attopos dušā, no kuras nav ispējams izbēgt. Reflektējot tagad, redzu, kā katrs lietus piliens paņem siltumu un ir nomazgājis mani līdz kaulam(vienmēr vispirms karstais, tad aukstais).

Izdragājot visu caur minimālisma karātavām un reducējot to mazliet vēl līdz gandrīz neatpazīstamībai, sāk rēgoties visu parādību saknes. Vārdi cauri tintei un līksmojoši viļņi cauri gaisam, šūpojpšās kustības cauri kauliem.

Bet kurā mirklī parādas stils audumā un zilbju orientējošie pantmēru lauki, cīņasmākslu meistaru mācekļu iterācijas?


Sveiks paslēpju jautrības gars!

Dzīve meklē baudu, dzīve meklē jēgu, dzīve meklē homeostāzi.

Bet sēdēt uz akmenscietas gultas un starot ar vitalitāti kā svinīgai sūniņai ir viss, kas notiek. Kad blakus parādās nemierīgs un mīļš ķērpītis debesu zilais liekas vēl hipnotizējošāks

Un tad atnāk dzirkstelīte, un nekas vairāk nemaldās.