Mana siļķe Rimī beidzās, tagad tur ir normāla, bet ne tik garšīga siļķe, toties pietiekami laba, lai vakarā uzmeikotu "seledka pod shuboy" un pirms miega riepas labad pierīties:)

Piekdien par agru sākām svinēt piektdienu. Vēl nebij vakars klāt kad visi viens ar otru izšķīrās, apmaldījās mežā un es atjēdzos tad pie darbavietas, tad kapos, vannasistabā uz grīdas un citur. Interesanti ir pārlasīt vēstules draugos, pāršķirstīt zvanus, sms un štukot, kāpēc un ko esmu runājusi un sarunājusi. Parasti, tas ir tikai normāli, bet šoreiz man nepatīk kaut kā.

Vispār sen nav apciemojis besis un es pat zinu plusmīnuss kāpēc.

Stulbi sanāk tas, ka ir lietas, kas kaut kā vairs "necopī", kā piemēram, dziesmu teksti, dzejoļi, domu graudi utt Domājot par šitādiem te un citiem sūdiņiem man liekas, ka sirds pazudusi kaut kur. Fīlinga nav. Viss ir "plus mīnuss". Nav spilgtu un patiesu emociju. Arī labi, mazāk grumbiņu:)