Tā vien liekas - pasaulei sagādā kaifu paņemt tavu sapni, iedunkāt, pastampāt un iesmērēt tev ģīmi - sak, esi pateicīgs par to pašu. Tas ir tā, kā veikalā nopirkt smuku kūciņu un tad uz kājām esot stūķēt to iekšā, augu tauku massai līpot klāt pie aukslējām un sausajai mīklai - kaklā.

Besī laukā cilvēki. Šarūgtina zāles cirpēji, kas nopļāvuši tik smuko un sulīgo zālīti. Un nejau kaut kur centrām parkā vai ceļa malās, bet nevien nevajadzīgās pļaviņās, kur neviens nestaigā un vēl jo vairāk - nekad nerīko piknikus.

Un tas, kā nevajadzīgi un pamesti, vāļājas vecas mēbeles pagalmos un pāšizveidotājās aktritumu kaudzēs šur un tur. Normālas mēbeles, tikai apnikušas un stils novecojis. Un augstsprieguma elektrolīnijas, kas katru dienu dzenā eletronus lieliem, nepiesātināmiem uzņēmumies, kas ražo sūdus patērētājiem. Un sasodītie celefāna maisiņi, bez kuriem nevar 2 ābolus iedot kasierim nosvērt. Un nabaga zaļie banāni Alfas rimikā, kurus sasodītie snobi tik un tā pērk.