| Ideālā pasaule VI |
[27 Mar 2012|01:38pm] |
Tas ir dīvaini, kā mēs - cilvēki - laupām, slaktējam un krāpjam un tajā pašā laikā tik ļoti uztraucamies, ka kādam no mums svarīgajiem nepatiksim. Mēs, kas skumstam, nokļūstot uz vientuļas salas, un uzliekam vienaldzības un pieklājības maskas, lai mūs neredzētu, kad esam sabiedrībā. Tā dzimst mūsu sapņi vai murgi. Mūsu fantāzija, kā glābējs vai slīcinātājs, ieved mūs situācijās, kad mūsu vēlmes un iedomas piepildās. Tas dod mums to, ko mēs tik ļoti vēlāmies. Lai gan tās ir tikai ilūzijas (tāpat, kā mūsu dzīves šablons?), mums kļūst vieglāk. šis domu, emociju, atmiņu un dzīves atainojuma modulis, radījums, lieta, notur mūs sliedēs. Iztēlojoties pašnāvību, spriedze samazinās, jo mēs to jau piedzīvojam. Tomēr tam var būt slimīgs iznākums. Mums jau nepietiek to tikai iedomāties, mums vajag nostāties uz palodzes, sasiet virvi cilpā vai pieliet vannu ar ūdeni.
Bet, nejaušu notikumu rezultātā un mūsu vēlmes atbrīvoties dēl, šī ilūzija kļūst par realitāti.
|
|