| Ideāla pasaule IV |
[26 Mar 2012|08:28pm] |
Viss ir zudis. Katru vakaru es aizmiegu ar domu par fantāziju pasauli un katru rītu es pamostos šajā nežēlīgajā un aukstajā pasaulē. nav vairs neatklātu zemju, neizpētītu parādību, maģijas, mistisku būtņu. Mēs esam mehānsmi, kas radīti kopš bērnības pildīt savas dzīves funkcijas. Naids un bailes, kā vilnis, kas vēlies cauri gadsimtiem, mūs ir padarijušas par nezvēriem. Vairs nav konkrētības, atklāsmes un patiesības, viss ir relatīvi. Mēs slēpjamies aiz savām maskām un baidāmies neatbilst šai pasaulei, jo tad mēs cietīsim. Mēs, dzīvojot ar tām katru dienu, baidāmies tās sajust, pie tam citu priekšā. Mēs, kas dzimuši brīvi, esam lemti kļūt par vergiem mums pašiem.
|
|
| Ideāla pasaule V |
[26 Mar 2012|08:41pm] |
|
Bet... Bet ir brīži, kad, itkā nejaušu notikumu kārtā, mūsos kaut kas uzvirmo. Tas ir spēks, kas radies no mūsu iekšējās koncentrācijas, spriegums, kas kļuvis neizturams, un, saslēdzoties nejausām un, tajā pašā laikā, liktenīgkajām shēmām, raujas uz āru. Iznākums ir neparedzams. Var sajukt prātā, kaut ko izgudrot, pakārties, kādu nogalināt, piedzerties līdz nemaņai, sasniegt kādu rekordu, vai arī sasniegt atklāsmi. Viss ir relatīvi. Un tad mēs redzam ziņās vai lasām internetā, ka nabaga 13 gadīga meitenīte metas lejā no skolas jumta vai loga. Kāpēc? Jo viņa neizturēja klasesbiedru un apkārtejo ņirgšanu, rapismu un nežēlību. Nabadzīte - nodomā mūsu maska. Vārgule - nodomā mūsu daba. ''Vai tad tas kādreiz beigies?'' nodomā mūsu strāvojums. Tad seko pāris frāžu starp līdzcilvēkiem vai komentāros pēc raksta, kas pārbauda atbilstību sabiedrības šablonam, un tad - klusums. Tas ir tā, kad mes zaudējam visas izjūtas, nepamanot, ka pārējie dara tāpat, un attiecinām šo netikumu uz mūsu dzīvi. "Vai tas būtu atrisinājums?""; "Tas ir slikti?"; "Ko domās citi?..".
|
|