|
Dec. 22nd, 2004|12:03 pm |
man te vienai lugai gadījās atdzejot dziesmiņu, žēli dziedamu ģitāras pavadījumā:
"Es satiku rozi, kas ziedēja skaisti,
Tās tveicīgā smarža vēl galvu man jauc.
Es pateicu rozei: jel atceries mani,
Jel atceries mani, kaut puišu ir daudz.
Un nu esmu atpakaļ ziedošā dārzā,
Bet mīļoto savu es neredzu vairs.
Ir nolauzta roze un samīti ziedi,
Tik aromāts gaisā vēl jūtams ir kairs.
Ai, roze, ai, roze, kam atstāju tevi?
Kam baidījos ērkšķus un sāpes?
Es neņēmu rozi sev azotē līdzi,
Un roze nav mana tik tāpēc.
Ai, puiši, jel ziniet, ka jānoplūc rozes,
Vienalga, ko māca jums radi.
Tās jānolauž, jāiegūst, jānoplūc, kamēr
Ir viņām vēl piecpadsmit gadi."
|
|