|
Oct. 15th, 2004|05:29 pm |
Nu tad beidzot viss ir apmēram sataisīts tā, lai kompis ietu un Internets darbotos.
Stulbi, bet laikam tā ir, ka mūsu ikdienas straujajā ritmā mēs aizmirstam par visu, kas mūs sagaida mājās - par ģimeni. Rīt stāvot pie vecmammas laikam vienīgais ko varēšu pateikt - piedod. Piedod, ka tik ilgi neparādījos, piedod, ka neaizbraucu pie vectēva un nepastāstīju kā viņam tur vienam laukos iet.. Vēl stulbāk ir tas, ka nav manī tās sajūtas, kurām ir jābūt, kad zaudē. Laikam pasaulē pat cilvēks ir tāda vērtība, kuru ātri aizmirst. Es nedomāju, ka šodien nemaz nedomāju par to - tieši otrādāk, bet cilvēki man apkārt novērsa šīs domas. Mamma un pārējie arī, liekas, kaut kā jau citā ritmā ievirzījušies.Varbūt tas tāpēc, ka vecmammas liktenis jau kādu laiku bija nolemts.. Daudz asaru jau izraudāts. Šis ir tikai punkts uz i. Vakar kopā apskatījos lietas, kuras dosim viņai līdzi - atceros katru - domāju, ka tās visas ir tik dārgas, ka žēl tās būtu atdot, bet nē - tā vajag.
Laiks atkal ritēs tālāk un liekas, ka tikai pats Zemes pievilkšanās spēks ir tas, kas mani vēl tur pie zemes. Mēs vienkārši izdzīvojam to savu mūžu un paliekam turpat. Atkal nāk prātā Renāra vārdi, kas perfekti attaino šādas lietas:
Mēs atnācām un kāds aizies
Mēs aiziesim un nāks cits
Un tā tam, tā tam būs griezties
Kamēr pasaule sev vēl tic. |
|