Tas, kas zinātni paceļ vismaz galvas tiesu pāri (visām?) citām man zināmajām pasaules skaidrojuma sistēmām (atskaitot faktu, ka tā darbojas), ir tas, ka tās sastāvā ietilpst metodika izdarīto spriedumu patiesuma pārbaudei, pie tam neatkarīgi no jelkādiem subjektīviem kritērijiem.

Katrai metodei, ar kuras palīdzību tiek skaidrots novērojums, ir jāspēj pārbaudīt un, vajadzības gadījumā, izlabot pašai sevi. Ja ne šis apstāklis, mēs nonākam misticisma purvā, kur pareizības rādītājs ir "skolotājs teica" vai "man rādījās".