|
22. Apr 2010|19:54 |
Ātrās pārdomas šī te visa sakarā...
"Vai iešana pa istabu bez bailēm par to, ka grīda neiebruks, nav akla ticība? Ar ko tā atšķiras no reliģiskas ticības un pieņēmumiem par pēcnāves dzīvi?"
Šajā sakarā lūk prātoju, kāda ir atšķirība starp ticību, ka eksistē Eifeļa tornis (neesmu nekad redzējis, bet visi saka, ka ir) un ticību Dievam vai pēcnāves dzīvei (arī neesmu nekad redzējis, bet daudzi saka, ka ir). Man liekas, ka atšķirība tomēr ir tajā, ka Eifeļa torņa gadījumā vismaz eksistē kautkāda procedūra, kā to pārbaudīt (iekāpt vilcienā, aizbraukt uz Parīzi, aiziet uz noteiktu adresi un apziņā vajadzētu parādīties Eifeļa torņa bildei), bet Dieva un pēcnāves dzīves gadījumā šāda procedūra īsti nav (vai arī dotās procedūras nepiedāvā nekādus konsekventus rezultātus). Pie tam Eifeļa torņa gadījumā jau pēc pašas procedūras apraksta vismaz ir skaidri zināms, ka teorija būs aplama, ja aizbraucis uz Parīzi es torni tur neatradīšu, ko nevar teikt par Dieva pierādīšanas procedūrām (šķiet, to sauca par falsificējamību).
"Vienam? Desmit? Simts? Vai 100 reliģiskie pieredzējumi ir pierādījums tam, ka reliģija ir patiesa? Vai 100 reizes atkārtots, pozitīvs eksperiments ar zālēm pierāda, ka tās ir saucamas par zālēm?"
Par zālēm - man liekas, ka jēga ir tikai salīdzināt zāles savā starpā konkrētu simptomu novēršanā, respektīvi, nevar teikt, ka saaugstēšanās gadījumā "analgīns ir labas zāles", bet "pelašķu tēja ir sliktas", bet var noorganizēt double-blind eksperimentu, kurā tas tiktu pārbaudīts.
Par reliģiskajiem pieredzējumiem - nu acīmredzot tas ir vienkārši atkarīgs no tā, vai mēs ticam subjektīvai pieredzei.. iespējams, ka Dievs un viņa atklāsmes ir pilnīgi reāla neiroloģiska parādība (bet no tā neizriet, ka viņš eksistē tādā pašā izpratnē kā, piemēram, konkrēts atoms (vai Eifeļtornis :D)
"Ja zinātne ir tikai metode, vai arī tā nav tikai akla ticība? Jo padomāsim, cik gan tā ir veca... Un teikt, ka kaut kas ir zinātniski pierādīts (un āmen) ir diezgan neapdomīgi, jo arī pašas zinātniskās metodes ar laiku mainās, gala rezultātā apstrīdot arī iepriekš pieņemto. Pasaule jau vairākkārt pierādījusi, ka nekas nav akmenī kalts."
Vai nav tā, ka zinātniskās metodes pamatos jau ir iebūvēta šaubīšanās par visu, tai skaitā ļoti uzmanīga attieksme pret cilvēka uztveres īpatnībām un vispār cilvēka prāta tendenci izkropļot realitāti? Tādā gadījumā teikt, ka tā ir ticība laikam īsti nevarētu. Par ticību gan varētu saukt ticēšanu, ka zinātne (balstoties uz zinātnisko metodi) ir visu problēmu potenciāls risinājums (angliski tas laikam saucās "scientism"). Nav arī īsti skaidrs, ko nozīmētu "zinātniskās metodes ar laiku mainās" - sākt šaubīties par šaubīšanos, vai kautkā tamlīdzīgi? Man jau liekas, ka mainās konkrētas zinātniskās teorijas un paradigmas, pati tā metode pēdējos pārsimts gadus ir vairāk vai mazāk nemainīga.
|
|