| Nakts ar U2. |
[30. Jun 2007|14:32] |
Jā, man tomēr laikam ir noveicies ar "maniem cilvēkiem". Atliek man tikai 2os naktī pateikt, ka nenāk miegs un kārojas saldējums, un lūk, jau pēc brīža no tāltālas zemes kurjers ir klāt un vedā mani apkārt saldējuma meklējumos. Paspējām izstaigāt Siguldas serpentīnu, aizbraucām uz Turaidu, pa ceļam uz Krimuldu braucām vienā ātrumā ar blakus skrienošu mustangu. Tas gan bija kaut kas, ne jau katru nakti var redzēt pa ielām klaiņojošus zirgus. Ap pus 4iem naktī devāmies iekšā Latvijas vecākajā baznīcā. Tas bija vienkārši dievīgi - pilnīgs klusums, nekā lieka, tikai neliela balta baznīca, kurā daudz mazu svecīšu. Tajā brīdī pārņem tāds svētums, ka jāsāk pārdomāt Dieva eksistence.. :) Pie baznīcas sapazināmies arī ar tās sargu - lielu pinkainu suni lāča izskatā. Tas mūs ķēra aiz rokām un rādīja ceļu. Arī Kaupo labirints tikai veiksīgi noiets. Neizpalika arī ņemšanās pa dubļiem, braucot uz Raganas katlu. Pulkstens jau pus 5, putni mostās un mākoņi sāk krāsoties sārti. Es, šķiet, redzēju pirmo saullēktu savā mūžā. Gan jau ka tas nebija pirmais, bet pilnīgi noteikti pats skaistākais. Un mēs dejojām, klausoties U2 un skatoties vaniļas debesīs.
Un viņš teica, ka trakiem pieder pasaule. Jā, tā pieder tiem, kas par to prot priecāties. |
|
|
