| |
[28. Apr 2009|01:55] |
Putniņš teica, ka mēs varam pārtikt tikai viens no otra. Savukārt tēvs vienmēr mācīja, ka "mīlestība nāk un aiziet, bet ēst gribās katru dienu". Kam tagad lai tic?
Jau pailgu laiku neko neesmu rakstījusi. Arī ne vietās, ko speciāli izveidoju, lai pierakstītu savus tematiskos atzinumus par dzīvi un vispār. Ai, ko nu tur daudz - kā Platons teica - rakstītais vārds daudz vājāks par teikto, iespējams - tas arī liek klusēt. Bet šis kā mēmajam - vienalga, pat ja kliedz, tas beigās izrādās klusums. Kliedziens jau ir, tik nav skaņu, ko citi dzirdētu.
Vairāk par visu man tagad gribas mājas. Ar sprakšķošu kamīnu, kaķa murrāšanu un siltiem pirkstiem matos. Bet māju man, šķiet, tā īsti vairs nav. Atkal jau. Varbūt vienīgi pie Viņa krūtīm, kad sirsniņa murrā pie auss, augums met dzirksteles un silti vārdi slidinās pa matiem. Bet dažkārt mani pārņem neticība. Par sevi jau laikam... Es tālāk neturpināšu. |
|
|
| Atceroties dzirnavas pie ausu ļipiņas. |
[28. Apr 2009|12:47] |
| [ | Mūzika |
| | Dave Matthews - Some Devil | ] |
Tagad viss nedaudz citādi. Ienākot pa durvīm neviens vairs nesagaida ar skumjiem vientulības kliedzieniem, vannas istabā neviens vairs nelamājas par to, ka izlietnes rīkle atkal norijusi kādu auskaru, neviens vairs nesmejas par izmētātiem cigarešu izsmēķiem zem gultas, palodzes vairs katru dienu nav jātīra no pelēkajām sliedēm, nakts vidū nav neviena, kas neļautu gulēt, bakstoties gar guļamistabas durvīm, uz plaukstām vairs neparādās jaunas švīku pēdas un arī salto paraugdemonstrējumus vairs neviens neveic. Māja palikusi bez mazās dvēselītes. Žizeles jau pāris dienas vairs nav. |
|
|