| Feeling free. |
[24. Mar 2007|12:09] |
Pulkstenis jau rāda 10, bet brālis vēl joprojām saules apspīdēts guļ lielajā istabā uz dīvāna, ietinies savā mīkstajā segā. Es aši ielecu viņam blakus, aptinu apkārt savas kājas viņa kājām, uzlieku galvu un viņa krūtīm un, aizverot acis, sildos saulītē. Jā, mīlu brāli. Nu es esmu tā, kas viņam neļauj celties, jo negribu laist viņu prom.
15 min vēlāk ierodas kāda sieviete, vairs nav smuki tā gulēt viņas klātbūtnē, es paņemu rokās ģitāru, savu melno dāmu, bet saprotu, ka nevaru neko paspēlēt, garie nadziņi traucē, tādēļ pārkārtojos pie klavierēm un pēc dzirdes sāku mācīties Šreka dziesmu. Baigi svētīga dziesmiņa. :)
Un tad beidzot, kad pirksti jau sāk nogurt, vecāki pazūd. Dzīve šajā mājā var sākties! Uz lielajām tumbām pilnā skaļumā tie uzgriezts rokenrols, džinsu bikses līdz ceļiem uzlocītas un mati pa gaisu. Mans šīs dienas uzdevums ir apliet puķes (gandrīz 100 puķupodi). Saules pārpildītajā verandā, kustoties mūzikas ritmā, ir karsti kā ellē, tādēļ atļaujos novilkt savu izdilušo džmperīti un skaidu pa māju pusplika. Es nežēloju ūdeni ne puķēm, ne grīdai, ne palodzēm, nekam, tādēļ jau pēc mirkļa viss ir slapjš, bet tas nekas, saule izžāvēs.
Šāda es esmu forša. |
|
|
| |
[24. Mar 2007|13:25] |
Es šodien sapratu, kas mani kādreiz viņā tā vilināja un kas ir tas, kas manī var atmodināt iekāri. Tā ir smarža.
Vēl tā bija ar Džoniju Depu.
Ai, es beigās viņu izmetu no mājas. |
|
|
| |
[24. Mar 2007|21:56] |
Bijām jūrā pie veca, sagrauzta glābēju torņa. Skatījāmies saulrietu. Vispār jau baigi mīļi un forši.
Man patika zelta ceļš uz debesīm, kas mirdzēja man pie pašām kājām. Un arī jūras bērni. Bet vislabākie bija tie mazie nezināmie, kas neredzami staigā blakus kājām. Tikai noliekot pēdu uz smiltīm, tie sevi nodod, jo blakus atstāj desmitiem mazu, apaļu, gluži kā pilienu izrobotus pēdu nospiedumus. Es smējos par viņiem kā kutināta. Un es nemaz nemeloju. Viņš jau arī redzēja.
p.s. (iepriekšējam ierakstam) - un vēl arī spēks. |
|
|