|
24. Mar 2007|21:56 |
Bijām jūrā pie veca, sagrauzta glābēju torņa. Skatījāmies saulrietu. Vispār jau baigi mīļi un forši.
Man patika zelta ceļš uz debesīm, kas mirdzēja man pie pašām kājām. Un arī jūras bērni. Bet vislabākie bija tie mazie nezināmie, kas neredzami staigā blakus kājām. Tikai noliekot pēdu uz smiltīm, tie sevi nodod, jo blakus atstāj desmitiem mazu, apaļu, gluži kā pilienu izrobotus pēdu nospiedumus. Es smējos par viņiem kā kutināta. Un es nemaz nemeloju. Viņš jau arī redzēja.
p.s. (iepriekšējam ierakstam) - un vēl arī spēks. |
|