| |
[20. Feb 2007|17:28] |
Tikko pamodos. Vēl joprojām nespēju īsti tikt vaļā no paraduma pēcpustdienā mazliet pagulēt. Brāļa mīkstā sega pārāk vilina.
Pirms saldā miega nedaudz izgāju laukā. Māmiņa pirms 2 dienām šķiet salauzusi ribu un tas apgrūtina viņas jano hobiju - sniega tīrīšanu, tādēļ šo darbu nācās uzņemties man. Sākumā tas likās apnicīgi, nospiedoši, gribēju ātrāk tikt uz sava spilvena, bet beigās man pat ļoti iepatikās. Viss pagalms tagad ir iztīrīts. Esmu saelpojusi labu devu svaiga gaisa un arī izvingrinājusi rokas. Laukā sāka spīdēt saulīte un mīkstās sniegpārslas, ko mētāju pa gaisu, mirdzēdamas laidās uz manām smaidošajām lūpām. Vēl tikai pietrūka kāds, ko iesviest mīkstajās sniega kupenās un kopistiski veidotie sniega eņģelīši.
Vēl es šodien sapratu, ka vispašpietiekamākā dzīvā radība, ko es pazīstu, ir Pīka. Viņa pēdējā laikā uzvedās gluži tāpat, kā es tad, kad pirmo reizi kopā ar Māri ēdu picu. Viņa liek mums visiem smaidīt, mainot sevi ik sekundes simdaļu.
Es tagad bastoju kora dziesmas kopmēģinājumu. Mani rīt kāds noteikti sitīs. Bet man vienmēr pienāk fāze ar nosaukumu "A man vienalga". Un ko tu tagad man padarīsi? |
|
|
