D[ra]kone - November 16th, 2004

Vai kāds man mācētu apskaidrot, kā tas iespējams, ka no rīta modinātājs (nokia) uzlikts uz 6:00 ar savu zvanu mani pamodina tikai 6:44 ...

Ai ... laika sajūta galīgi sajukusi ar šito laika maiņu un joprojām neesmu iegājis atpakaļ sliedēs :(

Ņemot vērā apstākli, ka man joprojām kāds pamanās atsūtīt kādu laimes vēstuli, tiem, kas nesaprot es atgādinu:

Nesūtīt man "laimes" vēstules! Saņemsit tās atpakaļ un ja tik ļoti gribās, tad varēsiet pārsūtiet tās vēlreiz 10, 20 vai kaut 99 reizes !@#$@#%

Es saprotu, ka man piegružo pastkasti pilnīgi sveši spameri, bet ka kaut ko tādu sūta cilvēki, ko es uzskatīju par draugiem, es nevaru pieņemt.

Ja kāds tiešām man vēl laimi, tad labāk lai uzaicina un uzsauc alu vai ko tamlīdzīgu, nevis lai ākstās ar šitādu crap!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Tas ir lēti, stulbi un necienīgi pret to cilvēku, kam jūs kaut ko tādu sūtat.

filma ir laba, bet napakļaujas tik vienkārši analīzei vai klasifikācijai.

Tas ir kā mākslas darbs, kā sērija ar performancēm, kuras noskatīdamies tu paliec aizdomājies ...

Triviāli spriežot - dažādi cilvēki - dažādas dzīves - viena kultūra, viens elements (kafija & cigaretes), kas vieno visu šo kultūru, vienalga kas mēs būtu ...

Filma atgādina par mūsu ikdienišķajiem rituāliem, par detaļām, kas formē mūsu kultūru mums pat to nenojaušot. Rituāliem, kurus pildot mēs jūtamies labi un omulīgi.

Skatījos un sagribējās pašam iedzert tasīti kafijas. Cigaretes ... nē ... es dodu priekšroku ūdenspīpei.

Dialogos man neizdevās īsti līdz galam iedziļināties bet kā zīmīga iekrita prātā frāze: "sorry - no smokong here" ... kā aukstas ūdens šalte omulības un viesmīlības vīzijai ...

kafija un cigaretes ... fetišs, kas neatkarīgi no mūsu attieksmes pret šo parādību mūs lielā mērā vieno un veicina mūsu komunikāciju ...

Filma bez klasiskajām holivudas klišejām ...