D[ra]kone - February 17th, 2004

skumji

Cik jauna tu, cik pārāk jauna esi,
ja tev vēl patīk
skatīties uz zvaigznēm
un nesaredzēt
tukšumu aiz tām.

Tev viņas dzirkstis met kā acis,
kas raudājušas maz,
un zili salti stari blāv
kā rokas,
kas citai pierei glāstot pāri slīd,
bet tevi
aizmirsušas.

Un vēl tu netici,
ka arī mīla beidzas tukšumā,
ka cilvēks noveco ar katru gadu
un zeme atdziest, sauli pārklāj traipi,
kaut mežs un klajs ir vienmēr jaunās krāsās
un jauns ir pavasars, kas jūrā
ledu lauž,
un rudens cits
un citas-
svešas skumjas
pār seju nogurušo pārsviež grumbu ēnas...

Krīt zvaigznes rudeņos,
skrien dienu gājputni uz dzīves
rieta pusi,
un visu, visu
skauj saltā zārkā bezgalīgais tukšums.

Visiem, kas nesvieda akmeni pretī,
vēru reiz sirdi, kā tāli ver lauks.
Atnāci tu un rozi man meti,
rozi, kas reibina, smaršo un plaukst.

Naktīs ar pirkstu nu velku uz rūtīm
kādu seju, lai mākoņi zin,
ka arī mana sirds tagad krūtīs
mūžības mīklu bez atbildes min.

Nezinu, mācīties serenādes
vai arī bulvāros logus iet sist.
Draugi no rīta atnāks un lādēs:
vai tava smadzeņu svece sāk dzist?

Cīruļi, saule kad sniegu prom slauka,
apreibst no laimes un meldiju jauc.
Prātu man saplosa mīla kā auka-
lai! nekad jau nav bijis tā daudz.

Austra Skujiņa kā reiz manam šībrīža noskaņojumam ;-D

Ķeriet, kemēr neesmu tos noskrīnojis.

2004 gadā esmu uzlicis banu emocijām. Varbūt būs vieglāk dzīvot, kas zin.