- 27.11.09 17:22
- bet es patiešām nesaprotu, kāpēc dažiem cilvēkiem izdodas justies laimīgiem un priecīgiem par gluži vienkāršām lietām, bet man vienmēr kāda tizla smeldze iekšā un no tīrradņa prieka vien drumstalas birst.
ko tad es daru nepareizi, ko? kāpēc man nesanāk?
maukurība, mans jaunais mīļākais vārds. - 7 vēstījaiemest domu
- 27.11.09 23:13
-
ilgodamies
Varbūt Tu esi melanholiķe?
Nē, no tiesas.
Ir taču tādi psiholoģiskie tipi un tas neliecina par cilvēka varēšanu vai nevarēšanu, tā ir katra cilvēka īpatnība... - piebilst
- 28.11.09 00:22
-
ai, bet tā jau būtu diagnoze, tad sanāk, ka to nemaz nevarētu mainīt.
aiaiai. - piebilst
- 28.11.09 12:03
-
ilgodamies
Tas pat nebūtu ar skubu jāmaina, tas ir kā dzīvesveids.
Var atrast, palasīt par psiholoģiskajiem tipiem. - piebilst
- 28.11.09 13:28
-
tieši nesen atradu grāmatu par psihotipiem, laikam būtu vērts drusku iedziļināties :)
- piebilst
- 28.11.09 14:20
-
signe_melo
- piebilst
- 28.11.09 14:23
-
signe_melo
nevajag jau uzreiz sevi norakstīt kā melanholisko psihotipu. Plusssss++++ būt trakam sangvīniķim arī nemaz nav tik forši citreiz. Es redz priecājos par visu ko, bet tai pat laikā esmu par daudz emocionāla. Katram savas tieksmes un labumi :))
- piebilst
- 29.11.09 16:27
-
man liekas, visa problēma ir manā tieksmē kaut kādam vienam sīkumam piesķirt pārāk lielu jēgu, subjektīvo jēgu, protams. ja es spētu to vienu mazo lietiņu izslēgt no uztveres, kad tas vajadzīgs, viss būtu lieliski, nu tieši tā kā medus muca bez piliena.
eh, man vēl tik daudz jāmācās. :) - piebilst