esmu noskaņu cilvēks... mani aizvaino vēsā tonī izteikts mīlestības apliecinājums vai laba vēlējums. Tas šķiet liekulīgi. Tad vairos.

Bet, ja maigi pieteic savu telpu, paeeju malā, jo top skaidrs, ka tad te nevienu spīta vai principa pēc nepazemo, tikai katram IR savas SAVĀDĪBAS un tas cilvēks būtībā IR TUVS- arī ar visām dīvainībām.

Svarīgi, vai "nē" ir iegriba, pavēlnieciskums jebšu izpaužas otra cilvēka nepieciešamība, vajadzība pēc telpas. Vai tas būtu "uzbrukums" vai arī pašsaglabāšanās. Motivācija.

uzbrukums vai pašsaglabāšanās, laikam tie ir tie vārdi, par kuriem domājot, uzdevu šo jautājumu.

un tomēr dažreiz man sāpīgāki šķiet tie maigie, jo tad nākas apzināties, ka neko, itin neko tur nevari mainīt nedz pats, nedz otrs, jo tie ir tie dziļie nē, nevis pēkšņo iegribu vai dusmu nē, un tiem tad arī nevar likt pretī savas dusmas vai apjukumu, kā viegli darīt ar skarbajiem.

maigos nē laikam ir grūtāk pieņemt, jo tie ir tik nelokāmi savā maigumā.