Bet vai ar vienu pietiktu, vai PATIEŠĀM pietiktu ar VIENU?
Kā dzeja, kā poēzija- jā.
Bet dzīvē?

Man parasti nepietiek, bet es ieraujos sevī un izliekos, ka, jājā, pietiek ar to vienu skatienu, vienu teikumu pateikto vai vienu pieskārienu garāmejošo. Kāpēc izliekos? Tāpēc, ka negribu pieprasīt un arī tāpēc, ka zinu, kā ir, kad nav spēka, nav enerģijas, lai no sevis otram vēl kaut ko dotu.

Laikam jau dzeja visspilgtāk atspoguļo to, ko mēs vēlamies - lai būtu tik vienkārši un pašpietiekami. Protams, ka dzīvē nepietiek, šoreiz gan "vienu" bija ar nodomu viltīgi rakstīts, it kā par skaitu, bet varbūt ne pieskāriena, bet gan to devēju skaitu. Un tad, jā, tad gan pietiktu ar vienu.

Un tomēr man arī līdzīgi, es izliekos, jo neētri prasīt vairāk un Tu taču nekad nevari zināt, vai gadījumā ar savu prasīšanu kādu neizaicini vai nenogurdini, vai neapnīc. Nu tā, tā mēs baidāmies no sevis un otra, sniedzot un prasot. Laikam jau.