11. Janvāris 2010

• svešķermeņu analizators
• 11.1.10 16:36
• Šodien mazliet palasīju jauniešu dzeju un tās kritiku un tiešām nesapratu, iz kurienes tāds uzpūsts iedomīgums cilvēkiem vispār rodas? piesienas tur visādiem sīkumiem, vietā un nevietā (tas par kritiku vairāk), un paši pār lūpu nevar sakarīgu teikumu pārspļaut.
  
  šausmīgi grudriem visiem patīk būt, akdieviņ.
  
  bet, nujā, par pašu dzeju. eh, nu ir tomēr daudz cilvēku, kam ne pa kam nesanāk, lai kā viņi censtos (un piekam, jo vairāk cenšas, jo sliktāk sanāk). un tad ir viskautkas (ar nolūku vārds sarakstīts kopā), tad ir viskautkaslabs, viskautkasinteresants, viskautkasamizants, bet tikai pa retam, pavisam pa retam - dzeja.
  
  un, protams, man jau arī te nebūtu nekādu tiesību spriest, neesmu ne rakstnieks, ne dzejdaris (vienmēr smejos, kad kāds pajautā - kā tad dzeja rakstās? nu, nerakstās, nav man dzejas, nav.), tomēr savs viedoklis ir un varbūt uz drusku cietāka pamata balstīts kā dažiem citiem kritizētājiem.
  
  aijnu visādas pārdomas šodien, tā ir, kad pārmācās nedzejiskas lietas, un turklāt šodien spītīgi visi mazie vārdiņi rakstās kopā, kas parasti man nemaz nepatīk.
  
  ak.
• 3 vēstījaiemest domu