21. Jūlijs 2009

• debesbērns
• 21.7.09 02:39
• Todien lija līdz dvēselei un dziļāk, aizlija balsis un elpas un iekāres čuksti dziestošās gultās, lija caur vārdiem, kas rimti plūda pār lūpām, tādām lūpām, kas sūrstēja melos un liekulībā. Lija tik maigi un padevīgi, gandrīz nerimstošā padevībā lāses dauzīja zemi, tā, it kā padevība varētu sagraut pārestības, izārdīt naidu un no putekļiem izdiedzēt jaunas pasaules. Bet vairāk par visu lija klusums tā bērna acīs, kas vēroja lietus lāses saplūstam mazā jūrā, vienu pa vienai, saplūstot kopā un saplūstot pilnīgāk par brīdi, kad bērnu ieņēma, jo lāses saplūda nesavtīgi un nejautājot, neprasot un nepavēlot. Klusums lija pār vaigu ēnām un iekrita lāšu spalgajā rotaļā reizē ar debesu neprātīgo, stindzinošo zilumu.
  
  Ieskaties, mazais, tā pasaulēm jādzimst, bez skaņas caur klusumu.
  
  Un tagad ej mājās un raudi.
  
  Jo klusums līst bērna acīs tikai pirmajā lietusgāzē.
  Tags: īsminiatūras
• noskaņojums: mierīga
• 0 vēstījaiemest domu

• uguntiņa mana
• 21.7.09 23:01
• parasta diena un parasti mirkļi
  
  saliec kopā divus un sadedz.
• te skan: Poets of The Fall - Roses
  noskaņojums: ieinteresēta
• 0 vēstījaiemest domu