un vienmēr pēc beigām, pirms jauna sākuma, uzrodas visādas atmiņu ainas un cilvēki aiz tām. Vai nu šķelmīgs "čau" garāmejot, steidzoties katram savās darīšanās, vai tā ilgāk un patiesāk sēžot kanālmalā un plēšot jokus, tā ka vēdera un mīmikas muskuļi sāp. Jo nu beidzot atkal tam ir laiks, un šobrīd arī nepieciešamība. Būt kopā, lai nebūtu jābūt vienam. Izrādās, pārāk viegli var pieradināties pie nebūšanas vienam, atradināties no pašpietiekamības.
Bet īstie draugi paliek. Atliek vien pateikt pusvārdu, kad būs blakus fiziski vai emocionāli. Un tad arī smaidīt un elpot paliek vieglāk. Jo lielais, plēsošais tukšums iekšienē sāk rukt, tiek piepildīts ar kopābūšanu un patiesas draudzības sirsnības gaismu. Tikai aizmirst būt egoistam un nesniegties pēc tā, kas ir bijis, jo bijis tik mirklim un dzīves skolai. Un paildzināt būtu sadomazohisma izpausme. Kaut gan ik pa brīdim loģika tiek aizmirsta, paliek tikai vēlme remdēt sāpes, atgriezties laimīgā kopābūšanā bez nosacījumiem. Lai sāp pēc tam, kaut kad vēlāk. Tikai tad būtu n-tajā pakāpē...
Egoisti. Vai spēsim tādi nebūt?
|