šīs brīvdienas paiet, gatavojoties bērna dzimšanas dienas ballītei. centos atvieglot pasākumu, noīrējot telpas, lai nav bardaks mājās, bet galda klāšana ārpus mājas ir atsevišķa specoperācija, jo telpas jāieņem 30 minūtēs. uz rītdienu palika sagatavot kanapē maizītes, kaut gan nav ne jausmas, kā es tās aiztransportēšu, bet būs garšīgi, me thinks. un jānomizo mazie burkāniņi, jo patrāpījās ne tik svaigi, ka var ēst nemizojot. un ja bērni ieraudzīs čipsus, nez vai kādu vispār vēl interesēs burkāni? bet nu, manējam parasti garšo, tāpēc burkāniņiem būs būt.

 

saku sev neļauties stresam par to, ka nekādīgi nepaspēt visu normāli salikt tik īsā laikā un vēl uzpūst balonus, un uzstellēt mūziku, tāpēc nav pat vērts mēģināt, un vienkārši turpināt iekārtošanu arī pirmajiem ciemiņiem ierodoties, galu galā, mēs tur būsim 3 stundas. Galvenais, uzklāt pirmo galdu bērniem, jo tiem mazāk pacietības. i think?  vismaz saliet padzerties, pirms viņi sāk skraidīt.

žēl, ka bērnu ballītes notiek bez garšīgiem padzerties priekš lielajiem, kā, piemēram, te:

man liekas, viena no manām biežākajām frāzēm darbā pēdējā laikā ir "es neatceros" vai arī "es aizmirsu".

jo es vairs nespēju noturēt visu info galvā. un ja tas nav pierakstīts, tas tiks aizmirsts.

citreiz tas tiek aizmirsts arī, ja tiek pierakstīts.

kamēr nekas traks nav noticis, tas arī nav nekas traks, bet citi, iespējams, jau domā, ka atmiņa man kā zelta zivtiņai. bet es domāju, ka, iespējams, nevienam citam nav baigi daudz laika, ko veltīt domām par mani.

noskatīju, tātad, savu philips rokas putekļu sūcēju.

noformēju pirkumu, ko nomaksāt trīs vienādos maksājumos bez pārmaksas.

un gaidīju 17. februāri, kad to solīja atvest man uz mājām.

šodien kurši raksta, ka viņu piegādātājs vairs nekad nepiegādāšot šo modeli. piedāvāja kaut kādas galīgi kreizī alternatīvas (ar putekļu savācēju apakšā! kam tad tas vajadzīgs?). nu kā tā?!