pēc tam, kad bijušajā darba vietā tika uzlikta Bolivudas cienīga maska, tramvajā vien saulesbrilles, lai paslēptos, bija pietiekamas, RSU bibliotekā mūžīgi aizņemtā kopētājtantiņa dikti gribēja parunāties. Tā kā mans šīsdienas mērķis ir pēc iespējas mazāk uzturēties skarbajā ārpasaulē, kad viņa no tā, ka esmu no Ikšķiles, bija savilkusi paralēles ar savu n-tās pakāpes radinieci, par kuru šai milzīgs prieks un lepnums, ka nabaga meitene, dzimusi 4 bērnu ģimenē, lai izmācītos augstskolā, katru rītu cēlusies, lai pelnītu $, strādājot par apkopēju. Centīga meitene, tikusi darbā pie kaut kādiem deputātiem, īsumā - viņu neartikulēto runu uzmetumu labošanai, satikusi tur savu nākamo vīru, un tagad dzīvo savrupmājā Ikšķilē - pilsētā, kur tikai biezie dzīvojot. Un ka šī esot bijusi ar tikpat gara un slaida kā es, un neesot strādājusi par modeli, bet kārtīgi mācījusies... un tādā pat krāsā mati... un lai man ar tikpat daudz laimes un mīlestības dzīvē! Pēc šī rīta izšķīriena ar draugu, tas bija... Kā lietas notiek un kārtojas. Nekad nevar zināt, kurš garāmgājējs izrādīsies tas, kurš palīdzēs. Kurš brīdī, kad jūties viens cilvēku pilnā telpā, manā gadījumā vēl - apsārtušām acīm, bez mazākās cilvēkmīlestības atblāzmas sejā, pagriezīsies un sniegs roku.
Paldies.
Esmu atkal drošībā, klausoties John Mayer, un morāli gatavojoties šīvakara uzvalku aizvākšanai, ne rītdienas ieskaitei. To apzinoties, drošības tīkls sāk rukt.
|