kādā jaukā dienā...

es esmu no tiem cilvēkiem, kas spēj sabojāt visu.
vakar visu nakti domāju un plānoju, kā tas būs, ko es vilkšu mugurā, ko teikšu, kad satikšu viņu.
šorīt kārtoju māju, mazgāju grīdu, gāju dušā, nu un pucējos, bet...
tagad sēžu ar savu martini asti, izvandīto un saburzīto gultas pārklāju un nevaru saprast, kapēc kapēc tik sasodīti slikti jūtos. nu tā it kā šodien nekā nemaz nebūtu bijis, it kā es tikai būtu nosapņojusi.
negribas neko, tikai stulbi un bērnišķīgi raudāt...

uz galda deg smaržīgie tējas kociņi, blakus stāv šampanieša glāze un šokolādes konfektes.
tagad es rakstīšu savus šedevrus, savus grafomānijas šedevrus un raudāšu.
apnicīga tā dzīve ir.
vismaz es centīšos neiemīlēties vai arī nekad neizrādīt kā mīlu.