kādā jaukā dienā...

Kad man būs 38 gadi un es ar cigareti rokā sēdēšu melnā ādas klubkrēslā, kad mani sarkanie svārki būs nedaudz uzrāvušies virs ceļa un sakrustotās, melnos ādas zābakos ieautās kājas, sitīs lēnu takti pret parketa dēlišiem, pasaules svarīgāko žurnālu un periodisko izdevumu reportieri nepacietīgi un steidzīgi uzdos jautājumus par manu mūža darbu, es izpūtīšu dūmus pār labo plecu, nedaudz pieliekusi galvu pasmaidīšu un ar liktenīgās sievietes skatienu sejā stāstīšu, kā vidusskolas pirmspēdējā klasē ik vakaru pavadīju ar kafijas tasi pie rokas un divām pildspalvām.
Viņi jautās, kā tapa "13 stāsti par vienaldzību", es sajutīšu smeldzīgu melanholiju kaut kur krūšu rajonā, maigu pieskārienu manām lūpām un ar visskaistāko smaidu, kāds man jebkad bijis, teikšu, ka vienaldzība dzimst turpat, kur mīlestība, un patiesībā ikviens no šiem stāstiem reiz bija par mīlestību.
Kāds jaunāks puisis man jautās, kādēļ 13? Un es atbildēšu, ka sākumā bija tikai septiņi, bet dzīve izrādījās maita un deva man daudz vairāk, nekā vidusskolas pirmspēdējā klasē es jebkad tai biju lūgusi.
Fotoaparātu zibspuldzes, reportieru suminājumi un milzum milzum liela vientulības izjūta.

Man vēl ir 21 gads laika.