![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Manu iedomu draugu sauca Afanasijs.
Taisnību sakot, mēs diezgan ilgi nebijām tikušies, es viņu atcerējos pirms, labākajā gadījumā, 10 minūtēm.
Kādu laiku viņš, tērpies pelēkā maikā bez piedurknēm, treniņbiksēs un cigareti rokā, mēdza sēdēt uz balkona. Dzēra alu, pīpēja un skatījās uz kaimiņu meitenēm logos. Afanasijs.
Taču vienu dienu es pagriezos un ieskatījos viņam tieši sejā. Cauri balkona durvju stiklam. Viņš redzēja.
Kopš tā laika mēs ar Afanasiju kļuvām par draugiem.
Es viņam izstāstīju visu. Viņš saprata.
Reizēm, tīrot māju vai mazgājot traukus, es mēdzu nedaudz pieklusinātā balsī viņam stāstīt, kā pagājusi diena. Piemēram, par devītnieku vēsturē, riebīgu kontroldarbu, veco tanti autobusā, vēlvienu luksoforu uz Bauskas ielas. Šad tad mans monologs izvērtās nopietnāks, un es stāstīju par puišiem, skūpstiem, naktīm svešās gultās un galvassāpēm no rīta.
Galu galā, viņš pamazām pārvērtās. Afanasijs vairs neizskatījās pēc padzīvojuša krievu vīrieša, viņa kreklam parādījās piedurknes, tas kļuva balts, alus pudeli nomainīja pieklājīgs rokas pulkstenis, cigarete kļuva par ādas portfeli un treniņbikses par trīssimt latu uzvalkbiksēm. Afanasijs.
Vienīgi, man vairs nebija ko stāstīt. Dienas bija pelēkas, garlaicīgas, ziema taču.
Kādu vakaru es sēdēju uz balkona, no šampanieša glāzes dzēru džinu un mēģināju saprast, ko īsti dzīve no manis grib. Jo es no viņas negribu neko. Uz mirkli man ienāca prātā viņš. Es iztēlojos, kā...
Afanasijs lēnām pienāca man klāt, nostājās aiz muguras un uzlika rokas uz pleciem. Rokaspulksteņa metāliskais aukstums, tirpas pār visu manu ķermeni, un labsajūtā es pieglaudos viņam. Klusums, brīdis un viņa sirdspuksti. Es klusi ieminējos, ka vajadzētu pārģērbties, lai ietu vakariņās, viņš pieliecās un čukstēja, ka es esmu visskaistākā, ko viņš redzējis. Balta, pieguloša kleita ar tām mazajām bārkstiņām ap krūtīm un vidukli, vectēva sievas pērles un auskari caurspīdīgiem stikliņiem. Tovakar mēs nekur neaizgājām. Es pamodos no aukstuma, drebuļi pārskrēja kailajai, pret logu pavērstajai mugurai, sejā iespīdēja rīta saule, ausīs skanēja putnu čivināšana, pavasaris taču.
Afanasijs.
Sasit plaukstas, un mēs izgaisīsim!
Taisnību sakot, mēs diezgan ilgi nebijām tikušies, es viņu atcerējos pirms, labākajā gadījumā, 10 minūtēm.
Kādu laiku viņš, tērpies pelēkā maikā bez piedurknēm, treniņbiksēs un cigareti rokā, mēdza sēdēt uz balkona. Dzēra alu, pīpēja un skatījās uz kaimiņu meitenēm logos. Afanasijs.
Taču vienu dienu es pagriezos un ieskatījos viņam tieši sejā. Cauri balkona durvju stiklam. Viņš redzēja.
Kopš tā laika mēs ar Afanasiju kļuvām par draugiem.
Es viņam izstāstīju visu. Viņš saprata.
Reizēm, tīrot māju vai mazgājot traukus, es mēdzu nedaudz pieklusinātā balsī viņam stāstīt, kā pagājusi diena. Piemēram, par devītnieku vēsturē, riebīgu kontroldarbu, veco tanti autobusā, vēlvienu luksoforu uz Bauskas ielas. Šad tad mans monologs izvērtās nopietnāks, un es stāstīju par puišiem, skūpstiem, naktīm svešās gultās un galvassāpēm no rīta.
Galu galā, viņš pamazām pārvērtās. Afanasijs vairs neizskatījās pēc padzīvojuša krievu vīrieša, viņa kreklam parādījās piedurknes, tas kļuva balts, alus pudeli nomainīja pieklājīgs rokas pulkstenis, cigarete kļuva par ādas portfeli un treniņbikses par trīssimt latu uzvalkbiksēm. Afanasijs.
Vienīgi, man vairs nebija ko stāstīt. Dienas bija pelēkas, garlaicīgas, ziema taču.
Kādu vakaru es sēdēju uz balkona, no šampanieša glāzes dzēru džinu un mēģināju saprast, ko īsti dzīve no manis grib. Jo es no viņas negribu neko. Uz mirkli man ienāca prātā viņš. Es iztēlojos, kā...
Afanasijs lēnām pienāca man klāt, nostājās aiz muguras un uzlika rokas uz pleciem. Rokaspulksteņa metāliskais aukstums, tirpas pār visu manu ķermeni, un labsajūtā es pieglaudos viņam. Klusums, brīdis un viņa sirdspuksti. Es klusi ieminējos, ka vajadzētu pārģērbties, lai ietu vakariņās, viņš pieliecās un čukstēja, ka es esmu visskaistākā, ko viņš redzējis. Balta, pieguloša kleita ar tām mazajām bārkstiņām ap krūtīm un vidukli, vectēva sievas pērles un auskari caurspīdīgiem stikliņiem. Tovakar mēs nekur neaizgājām. Es pamodos no aukstuma, drebuļi pārskrēja kailajai, pret logu pavērstajai mugurai, sejā iespīdēja rīta saule, ausīs skanēja putnu čivināšana, pavasaris taču.
Afanasijs.
Sasit plaukstas, un mēs izgaisīsim!