|
|
|
Februāris 3., 2010
21:23 - a vot
šodien jūtos sasodīti draņķīgi.
manuprāt, tā ir visiem, vismaz tā šodien izskatījās, vienīgā kas aizvien bija smaidīga un savā mazajā sapņu pasaulē ieslīgusi bija mana mākslas pasniedzēja (starpcitu, man ir aizdomas, ka viņa smēķē savā kabinetā un ne jau nu cigaretes), šodien sēdējām un ilgi runājām. kādreiz es spēlēju klavieres un bija ilgs laiks pagājis un šodien apsēžoties pie šī skaņu un melodijas brīnuma, es sapratu, ka esmu daudz aizmirsusi. gribas atsākt, bet negribās. tā ir sirdslieta. spēlēju tikai sev, pēc noskaņojuma. vismaz agrāk tā mēdzu darīt.
nobijos no tā, ka viss, ko agrāk mācēju ir zudis un viņa man deva brīnišķīgu padomu - iemīlēties. cilvēki, kas ārkārtīgi mīl dzīvi un cilvēkus spēj paveikt daudz un vēlvairāk.
es negribu iemīlēties, mani tas tracina un varbūt tieši tādēļ, ka ar mani jau tas ir noticis. un tas ir briesmīgi, man gribas tikt no tā visa vaļā, tas man kaut kā, par brīnumu, nepalīdz.
un tas mani šodien nogruzīja ar vien vairāk. ir uznākusi ziemas depresija, jo es neredzu neko citu, kā vienīgi sasodīti pelēku Latviju un tas arī viss. pelēka, noplukusi, ieslīgusi rutīnā. garlaicīgi.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
