| 9:52a |
prelūdija
Cilvēki... tik mazi un nenozīmīgi tur lejā. skraida, slēpjās no lietus. man tas viss izskatās, kā paātrinātā filmā.
dīvaini, vienmēr tas viss tiek rādīts palēninājumā, bet man šķiet paātrināts. varbūt varētu par to uzrakstīt eseju? bet tam tikpat vairs nav nozīmes. nekam vairs nav.
Lietus noskalo no manis putekļus. es lidoju. |