superego refleksijas

Krist ceļos Tavā priekšā un lūgties?! Nē!
Tāpat nekas nenotiks.
Labāk nojūgties no staba,
Kuram mani piesējis vējš!
Es ienīstu Tevi!? Nē!
Vien tuksnesis dvēselē
Un nosvilusi pagātne
Kropļo rētaino sirdi!

Tu nogalināji mani! Un tad!
Laidi pasaulē – nomirušu –
Kailām kājām un aukstu sirdi
Līķautā ievīstītu.
Nu nezinu, kas ir dzīvot
Kas mīlēt, nīst, elpot brīvi?!!

Krist ceļos Tavā priekšā un lūgties?! Nē!
Atpakaļ ceļa jau nav!
To uzspridzināja pērnais pavasaris
Un nograuza salna.
Tik tumši mākoņi pār galvu velkas
Trūkst elpas un jūtu –
Tūlīt spers! Zibens mani pušu!
Un lietus pār vaigiem slīdēs klusi..

Krist ceļos un lūgties – Dievam! Vēl un vēl!
Kad nomirt griba lielāka par dzīvot!
Kad bez trumpēm jāspēlē
Pretī liktenim, pretī Tev un nodevībai!